1974. gada 16. augustā. Pirms 50 gadiem saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās padomes (AP) Prezidija dekrētu "Par Rīgas pilsētas un Rīgas rajona administratīvo robežu grozīšanu" Rīgas pilsētas teritoriju palielināja par 5012 ha uz apkārtējo Rīgas rajona ciemu rēķina.

Reklāma

Galvaspilsēta ieguva robežas, kādās ar minimālām izmaiņām tā pastāv mūsdienās. Rīgai pievienoja Berģus, daļu no Brekšiem, Bukultus, Sužus, Dreiliņus, teritorijas pie Imantas un Lāčupes kapiem, Mežciema dienvidu daļu, Biķerniekus, Ziepniekkalna dienvidu daļu – Ozolciemu un Pļavniekus. Visvairāk – 1574 ha – atdalīja no Berģu ciema, kurā bija arī kolhoza "Ādaži", zivsaimniecības "Upesciems" zemes un meži. Ap 292 ha atdalīja Babītes ciemam. Ap 286 ha, lielākoties Baložu kūdras fabrikai piekritīgus, no Katlakalna ciema zemēm. 1147 ha nogrieza Mangaļu ciema padomei, ap 242 ha – Mārupes ciemam. No Salaspils ciema teritorijām atdalīja 78 ha, lielākoties padomju saimniecības "Ulbroka" zemes. No Stopiņa ciema – 1292 ha, kas arī lielā daļā iekļāva "Ulbrokas", padomju saimniecību "Rīga" un "Jugla" laukus, bet Rīgai pievienoja tāpat "Juglas papīrfabrikas" un Dreiliņu astoņgadīgās skolas teritoriju. 

Tajā pašā dienā Latvijas PSR AP Prezidijs pieņēma vēl citu dekrētu, kas vienām Pierīgas ciemu pašvaldībām kompensēja Rīgai zaudētās teritorijas, bet otrām vispār atņēma ciema padomes statusu. 

Kā administratīva vienība ciema padomes statusā beidza pastāvēt Mangaļi, kuru atlikušās zemes pievienoja Ādažiem un Berģiem. Vairs nebija arī Katlakalna ciema, kaut agrākos laikos Katlakalna pagasts pletās abpus Daugavai. Katlakalna zemju vairumu piešķīra Ķekavai, bet atlikušo sadalīja starp Salaspils ciema padomi un Baložu pilsētciematu. Toties pilnīgi no jauna administratīvi izveidoja Daugmales ciemu, kam agrāk bija tikai apdzīvotas vietas statuss. No Ķekavas ciema padomes zemēm tā saņēma 6510 ha. Rīgas teritorijas palielināšana netika skaidrota, taču skaidrs, ka tai bija ekonomiski apsvērumi. 1975. gadā Rīgas iedzīvotāju skaitam vajadzēja sasniegt 800 tūkstošus un turpināt palielināties. Pilsēta kāroja plašāku saimniecisko teritoriju. 

Augošais migrantu daudzums no pārējās PSRS diktēja nepieciešamību pēc zemēm jauniem dzīvojamajiem mikrorajoniem. 

Par tādu 80. gadu sākumā kļuva, piemēram, Pļavnieki, kurus ierēķināja 40 tūkstošiem iemītnieku.

Latvijas Sargs, 1924. gada 16. augustā

Latvijas lini. Pēc ievāktām ziņām, Rīgā atkal ienākuši jauni pieprasījumi uz mūsu liniem. Augstākās cenas ārzemēs pieder Latvijas liniem (no 140–145 angļu mārciņas par tonnu), tad Krievijas lini un viszemāk – labākie Igaunijas lini 137 mārciņas par tonnu. Mākslīga cenu nosišana uz mūsu liniem ir nomanāma Anglijā, kur aizbildinās it kā ar importēto linu pārprodukciju, augstajām cenām un ka linu uzpircējiem tagadējos klusos apstākļos grūti nākas likvidēt uzpirkto linu daudzumu. Beļģijā turpretim linu rūpniecībā, proti, izstrādāšanā, nomanāma lielāka rosība, kas izskaidrojams ar lielāku pasūtījumu saņemšanu uz dziju izstrādāšanu. Finanšu ministrijai ienākuši vairāki priekšlikumi par lielāka daudzuma linu pārdošanu. 

Arī pakulu cenas stipri cēlušās, kas izskaidrojams ar lielu pieprasījumu pēc pakulām, kuru cenas grozās no 105–108 angļu mārciņas par tonnu. Mūsu valdība pārdevusi gandrīz visus savus pakulu krājumus. 

Vislielākie krājumi linu, kuri būtu pie gadījuma eksportējami uz ārzemēm, atrodas Latvijā. Viss tas norāda, lai mūsu "lininieki" nenosistu vis cenas uz liniem mūsu linu ražotājiem – zemniekiem, bet maksātu tiem to, kas viņiem pienākas.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.