Pašrefleksijas ar "Zilo", Valmieras drāmas teāta izrādes recenzija

Atgriešanās pie pagātnes iestudējumiem – īpašs, no lietuviešu un igauņu teātra kopumā atšķirīgs fenomens – raksturo aktuālo repertuāru arī šosezon. Valmieras drāmas teātrī režisors Reinis Suhanovs pagājušā gada maijā parādīja spožu otrreizēju traktējumu R. Blaumaņa lugai "Pazudušais dēls". Decembrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Māras Ķimeles pēc vairākiem gadu desmitiem atkārtots Gunāra Priedes drāmas "Zilā" iestudējums, ko savulaik kritiķe Silvija Radzobe novērtēja kā kulmināciju valmieriešu Rīgas viesizrādēm 1976. gadā. Radzobe: "Režisore dramaturģisko materiālu konsekventi pakļāvusi savai darba metodei." Šī īsā piezīme ir būtiska jaunā iestudējuma konceptā.

Replika sāņus

Katru atkārtojumu raksturo tā radošais mērķis, piemēram, jaunākais Māras Zālītes mūzikls "Meža gulbji" (1995; 2024) Dailes teātrī ir topošo mākslinieku izpildītāju skola, vienlaikus tas tēmē uz drošu trāpījumu pārbaudītā materiālā "izrāde visai ģimenei un visām paaudzēm". Savukārt iespaidīgais Toma Stoparda "Arkādija" (1998; 2024) pāriestudējums Alvja Hermaņa režijā cita starpā reflektē par laika dimensijas relativitāti. Iepriekšējā iestudējuma ieraksta kadrējumi uz skatuves pilnā formātā, vienlaikus uz tās darbojoties aktieriem dzīvajā plānā, uzbur maģiski saviļņojošas epizodes. Jaušama mākslinieka subjektīvā uztveres telpa, kur tikpat klātesoši kā objektīvi spēlējošie šodien ir bijušie lomu izpildītāji.

Valmieriešu pieeja "Zilajai" pievēršas tēlu raksturu dziļumiem, lugas vēstījumam notīrot laika sūbējumu. Vai kādreiz cenzūras aizliegtās lugas kā latviskās dzīves ziņas nesējas ideja dzīvo, un kā tā skan šodien? Laika pārbaude jāiztur Ķimeles nemainīgajai režijas metodei, ko savulaik rūpīgi dokumentējusi S. Radzobe. "Garīgā saplūsme starp režisori un aktieriem mēģinājumos, kā šķiet, realizējas daudz augstākā pakāpē nekā citu režisoru mēģinājumos. (..) valdīšana, vadīšana, arī pakļaušana, būtībā ir kā psihoanalītiķa darbs, kam šai gadījumā piemīt neikdienišķa iekšēja enerģija, ko režisore mēģinājumu laikā "pārsūknē" uz aktieriem, "iedarbinot" viņu iekšējos mehānismus."

Būtiski, ka jaunā iestudējuma mugurkaulu veido četru centrālo varoņu psiholoģiskā atklāsme, maksimāli izkāpinot katra tēla iekšējo ētisko izvēli. Tādējādi Priedes aicinājums pievērsties kolektīvās identitātes meklējumiem tautasdziesmās kā nācijas kanoniskajām vērtībām pārcelts no viena tēla vainas apziņas, kurš mirkli pirms avārijas ielūkojas zilās govs acīs kā sirdsapziņas spogulī, uz visu un ikviena vainu un atbildību.

Paralēlie monologi

Aktieri risina tēlu pašrefleksijas. Personāži bieži atrodas mizanscēnās ar seju pret skatītājiem, atklājot varoņu psiholoģisko pārdzīvojumu patiesības. Iekšējo pārdomu virknes pakāpeniski ved pie pašatklāsmēm. Izrāde brīžiem līdzinās monoizrāžu kompozīcijai.

Jaunietes Lindas lomu aktrise Anna Nele Āboliņa piepilda ar pārliecinošu tiešumu un spilgtu temperamentu. Viņas varone rīkojas kā mūsdienīga savas dzīves menedžere, motivāciju biežāk balstot racionālos apsvērumos, taču viņai piemīt silta sirsnība un veselīga dzīves ziņa. Lindas un citu personāžu raksturlīknes palīdz nolasīt mākslinieces Ilzes Vītoliņas precīzie tēlu būtības atspulgi personāžu kostīmu krāsās un tērpu siluetos. Lindas gadījumā īpaši – milzu staipīgais dzeltenais džemperis.

Sarežģītajā Rasmas lomā Ieva Puķe izdzīvo mātes un sievietes likteņa gradācijas. Dramatiski spēcīgi aktrise dzen savu pretrunīgā rakstura varoni pa šaubu un strupceļu labirintiem, kur viņa pārvar cietējas pozu, ar ko mēģina izpirkt vainu par dēla audzināšanai neveltīto uzmanību. Aktrise nospēlē Rasmas ziedošanās misiju, kas likusi tai pārdot māju, lai dzīvotu Gruzijā, nospēlē arī cilvēku, kurš pamazām spēj ieraudzīt sevi dzīvās attiecībās un reālā situācijā. Puķe atsedz jaunas artistiskās nianses, izvairoties no sev citkārt raksturīgām, nevainojami sagatavotām, tomēr mazliet atsvešinātām intonācijām.

No kreisās: Aigars Vilims (Jura tēvs, kaimiņš Rozanovs), Māra Vīgante (Gro, Jura vecmāte, gruziniete), Artis Jančevskis (Juris), Baiba Valante (Teicēja, kaimiņiene Rozanova, Švānes tante), Ieva Puķe (Rasma, Jura māte) Valmieras teātra iestudējumā "Zilā".

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Tālivaldis Lasmanis pusmūža krīzes skartā Vidvuda tēlā, kurš nez kāpēc ieradies Gruzijā kopā ar divreiz jaunāko Lindu, apzināti atsakās no artistiskās pieredzes, kur netrūkst ne romantiski traģisko varoņu, ne komisko tēlu, žilbinošo intrigantu u. c. Lasmanis ar precīzām koncentrētām darbībām atklāj Vidvuda sākotnējo pašpārliecinātību, vēlāk arī pazemīgo izvēli palikt kopā ar Rasmu. Sava varoņa iztukšotību un godīgumu aktieris rāda ar sev neraksturīgu "pelēko" tēlu – komisku un atpazīstamu "neveiklā latvieša" tipāžu, kam blakus allaž vajadzīga kāda, kas viņu vada.

Artis Jančevskis nesen traģisku atklāsmi piedzīvojušā jaunieša lomā, kurš mokās vainas apziņā par avārijas izraisīšanu, akcentē Jura fizisko kroplību, sabalansējot to ar iekšējo apjukumu, depresiju un vienaldzību. Izrādē iekļautajās atmiņu ainās, kur darbojas mirušie – tēvs, vecmāmiņa, krustmāte –, Jančevskim nākas tēlot varoni dažādās izpausmēs, kas, manuprāt, nevajadzīgi sadrumstalo tēla kopējo iespaidu. Tām, tāpat kā epizodēm ar rosīgajiem kaimiņu gruzīniem, piemīt ilustratīvs un izplūdinošs raksturs.

Atsauces un sasaukšanās

Izrādes veiksmes atslēgu – niansēti un pārliecinoši atklātos četru tēlu raksturojumus – bagātina un kā rāmis ieskauj scenogrāfa Reiņa Suhanova gleznieciski plaši elpojošais, romantiski zili pelēkajā krāsu gammā risinātais telpas iekārtojums. Centrā paceltā platforma, uz kuras notiek darbība, neuzbāzīgi un precīzi signalizē par vēstījuma metaforisko līmeni.

Režijas akcenti iekodēti zīmēs mūzikā, mizanscēnās, gaismas partitūrā. Piemēram, šaurs koncentrēts stars šķeļ aktiera seju, ko gaismu mākslinieks Niks Cipruss raida uz Juri, akcentējot jaunieša spriedzi un iekšpus vērsto garīgas atklāsmes mirkli. Simboliskā fināla mizanscēna, kad Juris pārvar sevi, sper patstāvīgus soļus un, balstoties pret diviem stieņiem, paceļ sevi augstu pāri skatuves plaknei, atgādina kristietības kanona zīmi, tādējādi apliecinot Ķimeles pārliecību par jaunā cietēja grēka izpirkšanas mokām. Aina asociatīvi sasaucas ar iepriekš minēto Suhanova iestudējumu, kas ļauj emocionālā klātbūtnē piedzīvot pazudušā, precīzāk, pazaudētā dēla tēmu.