Light sleet 2.3 °C
P. 10.01
Dorisa, Tatjana
SEKO MUMS
Reklāma
Viesturs Roziņš: "Mana izrāde nav politiska, bet vairāk vērsta uz cilvēcības aspektu. Diemžēl šajā visā lielajā jautājumā ir iespēja pazaudēt sapratni."
Viesturs Roziņš: "Mana izrāde nav politiska, bet vairāk vērsta uz cilvēcības aspektu. Diemžēl šajā visā lielajā jautājumā ir iespēja pazaudēt sapratni."
Foto: Armands Kaušelis/Publicitātes

Piektdien, 10. janvārī, Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" pirmizrādi piedzīvos izrāde "Divu siržu zēns" Viestura Roziņa režijā. Tā ir balstīta dokumentālā afgāņu bēgļu stāstā, kas atspoguļots Hesama un Hameda Amiri tāda paša nosaukuma romānā.

Reklāma

Viesturs Roziņš teic: "Bēgļu jautājums ir ļoti neviennozīmīgs. Mana izrāde nav politiska, bet vairāk vērsta uz cilvēcības aspektu." Sarunā ar "Kultūrzīmēm" režisors atklāj, kā šis stāsts nokļuva viņa rokās un kāpēc tas ir iestudēšanas vērts.

Viesturs Roziņš: "Mana izrāde nav politiska, bet vairāk vērsta uz cilvēcības aspektu. Diemžēl šajā visā lielajā jautājumā ir iespēja pazaudēt sapratni."

Šī izrāde ir balstīta dokumentālā afgāņu bēgļu stāstā, kas atspoguļots grāmatā "Divu siržu zēns". Kā šī grāmata nonāca tavās rokās?

V. Roziņš: Lasu, skatos, kas mani uzrunā un ir interesants. Laikam pirmais, kas pievērsa uzmanību, bija nosaukums "Divu siržu zēns". Sāku to lasīt, un tas bija aizraujošs piedzīvojums. Tēma ir ļoti smaga, bet stāsts aizrāva, kas ir gaiši un cerīgi, patiesi un vienkārši uzrakstīts. Man bija sajūta, ka to vajag arī iestudēt.

Izvēlējies stāstīt tieši par afgāņu bēgļiem, lai gan bēgļu pasaulē šobrīd ir tik daudz.

Man nebija mērķa speciāli meklēt bēgļu stāstu iestudēšanai. Šis stāsts mani uzrunāja un pārsteidza, ka, jā – par šo tik sarežģīto jautājumu var runāt arī tā un tas ir sirsnīgi un vispārcilvēciski. Neslēpšu, ka cilvēku pirmā reakcija, kad pasaku, ka veidoju izrādi par afgāņu bēgļiem, ir – "tas noteikti būs ļoti smagi" un "nezinu, nezinu, vai gribas to redzēt…". Jā, tā ir smaga tēma, bet to mēs visi zinām, lasām medijos. Tā mūsdienās ir apspriesta no dažādiem rakursiem. Bet Hesama un Hameda piedāvātais redzējums uz personīgi piedzīvoto piedāvā pilnīgi citu rakursu uz šo tēmu, kur iespējams vispārinājums, kas nav tikai stāsts par afgāņu bēgļiem. Uz to var palūkoties arī Latvijas kontekstā, jo ir cilvēki, kas dažādos emigrācijas viļņos ir devušies bēgļu gaitās. Var palūkoties ģimenes un brāļu mīlestības kontekstā. Var palūkoties empātijas un sabiedrības līdzdalības kontekstā. Un arī kontekstā, kā pat visgrūtākajos un nežēlīgākajos brīžos atrast prieku.

Šajā dokumentālajā stāstā dēlu mamma Fariba cīnās par savām, kā arī savu bērnu tiesībām, un ģimenei nākas bēgt no Talibana režīma. Jautājums, kāpēc vieni cilvēki spēj izlauzties no šādu režīmu burbuļiem un saprot, ka tajos viņiem nebūs pienācīgu tiesību, bet citi samierinās ar viņiem uzspiestajiem noteikumiem un neredz realitāti tādu, kāda tā patiesībā ir?

Stāsts sākas tieši ar to, ka Amiri ģimenes māte Fariba saka runu Herātas laukumā. Viņa cīnās par sieviešu tiesībām, bet šīs runas dēļ viņai Talibana režīms piespriež nāves sodu. Viņa ir spiesta bēgt. Dažreiz varoņu, drosminieku, cilvēku ietekmi ieraugām varbūt tikai pēc vairākiem gadiem, pat gadu desmitiem. Piemēram, pirms dažiem gadiem Baltkrievijā cilvēki protestēja pret pastāvošā režīma organizētajām negodīgajām vēlēšanām. Iespējams, šī sēkla atmodai ir iesēta un izaugs, līdz režīms kritīs. Līdzīgi ir ar Talibanu, bet diemžēl tur situācija kļūst aizvien trakāka. Tur aizliegts rādīt ne tikai sievietes seju, bet ir arī aizliegta sievietes balss publiskā telpā. Es un daudzi citi cer, ka varbūt lielākā tumsa ir tieši pirms saullēkta. Varbūt kādā brīdī nežēlība, šausmīgā necilvēcība pati sevi apēdīs.

Stāstā dēlu mātei Faribai, kas izlēma pretoties režīmam, bija jābūt lielā izmisumā, jo saņemt drosmi protestēt, neskatoties uz neizmērojamo risku, neapšaubāmi bija ļoti smagi.

Reklāma
Reklāma

Tas ir jautājums, par kuru daudz domāju arī mākslas kontekstā, jo māksliniekam ir jābūt drosmīgam. Manā iepriekšējā darbā "Dzīvnieku ferma" (Daugavpils teātrī) alegoriski pieskaros tuvāko austrumu kaimiņu diktatūrām. Daudz domāju par to, ka jābūt lielai drosmei, esot māksliniekam Krievijā. Tajā pašā laikā man liekas, ka mākslinieks nes kaut kādu misiju. Man grūti saprast, kā ir būt tajā situācijā, bet arī grūti saprast tos māksliniekus, kuri izvēlas ignorēt savu sirdsapziņu. Kuri izvēlas iet sistēmas pavadā un nemēģina protestēt jebkādā veidā. Tad man liekas, ka tu kā mākslinieks nenes pasaulē savu misiju. Manuprāt, Krievijā šobrīd iestudēt vienkāršas, klasiskas repertuāra vienības bez pievienotās vērtības ir pretrunā mākslas un mākslinieka būtībai. Fariba Amiri ir māksliniece pēc būtības – viņa Afganistānā mācīja vietējām sievietēm apģērba dizainu un savām acīm redzēja to netaisnību, kā sievietes tiek padarītas par verdzenēm. Un viņa vienkārši nevar nespert šo soli taisnības vārdā. Tieši šādu cilvēku dēļ pasaule mainās uz labu. Jā, ne vienmēr tas izdodas, bet nedrīkst nogalināt cerību un tādēļ nemēģināt.

Māksliniekam jau ir uzdevums likt cilvēkiem domāt, taču šāda veida politiskie režīmi no māksliniekiem gaida tieši pretējo – cilvēkus izaicināt nedomāt.

Ir arī svarīga tā vide, kurā esi audzis, jo stāsta varone Fariba ir pieredzējusi laiku pirms Talibana režīma. Lugas sižets sākas 2000. gadā, tāpēc Fariba piedzīvo gan pilsoņu karu Afganistānā, gan laiku pirms. Piemēram, 70. un 80. gados Afganistānā sievietes staigāja minisvārkos. Viņa ir piedzīvojusi laiku, kurā var būt arī citādi. Vēl viens svarīgs apstāklis, kas viņu vada, ir ģimene un veselības sistēma, kas Talibana pārvaldībā ir vienkārši dramatiska, jo viņi aizliedz sievietēm veikt jebkāda veida darbu. Sievietes, kas ir augsta līmeņa speciālistes, vienkārši paliek bez darba. Trūkst speciālistu, trūkst medikamentu, medicīnisko iekārtu. Medicīna nav prioritāte. Galvenajam varonim Huseinam ir sirds slimība, viņam ir nepieciešama ārstu palīdzība, ko nevar sniegt Afganistānā. Šie visi apstākļi rada viņā izmisīgu vēlmi runāt.

Faribas bērni intervijās bija minējuši tās grūtības, ar kurām viņi saskārās, dodoties bēgļu gaitās. Varbūt vari padalīties ar savām atziņām vai secinājumiem, kas radušies pēc iedziļināšanās šajā bēgļu stāstā?

Būtībā šo stāstu ieraugām caur bērna acīm. Grāmatas autori ir Hesams un Hameds Amiri. Divi brāļi, tobrīd vienam no viņiem bija septiņi gadi, otram – desmit. Lai cik lielas arī būtu tās šausmas, viņi tās ierauga caur bērna prizmu. Tas ir pat traģikomiski. Spiešanās bagāžniekos, došanās cauri džungļiem un pļavām, smakšana konteinerā – šie apstākļi iesloga viņus kā dzīvniekus krātiņos. Lai nonāktu drošībā, jāiziet lopu ceļš, kurus pārved bagāžniekos. Tas ir ļoti necilvēcīgi. Daudziem bēgļiem tas beidzas neveiksmīgi, piemēram, viņi iet bojā vai neiztur šos apstākļus psiholoģiski. Lugā tas parādās kā ģimenes spēks. Vide un apstākļi, kuriem viņi iet cauri, ir ļoti nežēlīgi, risks ir katrā nākamajā solī. Un nenoliedzami tas viss ir ļoti netīrs bizness, kuram iet cauri šie bēgļi. Viņi ir spiesti tajā cilvēku kontrabandā iesaistīties, jo robežu šķērsošana ir nelegāla. Viņiem nav atļaujas, tāpēc viņi iesaistās nelegālos darījumos, maksā lielu naudu, lai varētu tikt uz priekšu. Piemēram, arī Baltkrievija un Krievija šobrīd veic hibrīdkaru. Mēģina Eiropas cilvēcībai un cilvēktiesībām kaut kādā ziņā atriebties. Tā ir tāda neatbildama dilemma uz jautājumu, ko darīt. Tas ir hibrīdkarš, bet tajā pašā laikā tur ir cilvēki. Nav atbildes, kāda būtu pareizākā rīcība šajā gadījumā. Visā lielajā bēgļu jautājumā, protams, ir arī cilvēki, kuriem tas nav tikai dzīvības un nāves jautājums. Bēgļu jautājums ir ļoti neviennozīmīgs. Mana izrāde nav politiska, bet vairāk vērsta uz cilvēcības aspektu. Diemžēl šajā visā lielajā jautājumā ir iespēja pazaudēt sapratni, ka tur ir cilvēki ar tādām pašām vēlmēm, sapņiem, vajadzībām un mērķiem.

Latvijā ļoti liela sabiedrības daļa asi uztver šo bēgļu jautājumu. Kāpēc Latvijā sabiedrība asi reaģē?

Manuprāt, ir par maz cilvēcīgo stāstu. Mēs bēgļus uztveram kā "viņus", "citādos" – ar citu kultūru, vērtībām, vajadzībām, ādas krāsu… Turklāt sabiedrībā valda ļoti daudz stereotipu – diezgan spēcīgi iesakņojies stereotips, ka šie cilvēki ir "slēptie teroristi". Ziņās tiek īpaši izcelti šādi gadījumi, kas nenoliedzami ir arī bijuši Eiropā. Taču cilvēcīgie stāsti tiek mazāk akcentēti un paliek neizstāstīti. Un šeit tiešām runa vairāk ir par bēgļiem no Afganistānas, Sīrijas, Āfrikas... Bēgļi no tuvākajiem kaimiņiem sabiedrībā raisa vairāk empātijas. Tajā pašā laikā cilvēks jau pēc būtības ir cilvēks. Turklāt šodien Latvijā mēs dzīvojam kopā – tā ir realitāte. Mēs ikdienā sastopamies ar viņiem. Mēģinājumu procesā sastapām puisi, kurš runā labā latviešu valodā, ir pabeidzis 9. klasi, sapņo par savu biznesu, kuram tas stāsts ir stipri līdzīgs lugā stāstītajam. Viņi bija spiesti bēgt, jo viņa tētim piesprieda nāvessodu.

Iespējams, arī ne tie labākie apstākļi cilvēkiem Latvijā liedz palīdzēt citiem, jo pašiem nepieciešama palīdzība.

Jā, bet neaizdomājamies līdz tam, ka esam bijuši līdzīgās situācijās, piemēram, Otrā pasaules kara laikā. Arī mūsu tautieši dodas labākas dzīves meklējumos uz Angliju, Īriju. Tā situācija mēdz būt līdzīga. Būtībā cilvēciskums vairo cilvēciskumu. Ja mēs sapratīsim, iedziļināsimies, mēģināsim pieņemt, tad arī mūs pieņems. Mēs nezinām, vai kaut kas līdzīgs tuvākā vai tālākā nākotnē neskars arī mūs, ņemot vērā situāciju pasaulē. Patīkamais šajā lugā ir tas, ka patiesībā tā nav moralizēšana, bet pateicības stāsts tiem cilvēkiem, kuri nenovērsās no varoņiem un palīdzēja nonākt galamērķī. Poētiski lugā tiek runāts par šo cilvēcības apli, kuru veido gan ģimene, gan mēs cits citam. Šo jautājumu var jau arī vispārināt, kas nebūs tikai jautājums par bēgļiem. Tikko Latvijā norisa brīnišķīga tradīcija – labdarības maratons "Dod pieci!", kurā cilvēki sniedza palīdzīgu roku. Ja man gadās, piemēram, slimība, tad es zinu, ka cilvēki man apkārt nenovērsīsies no manis.

Aptauja

Vai jūs uztrauc grāmatu veikalu slēgšana mazpilsētās?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LASI.LV galvenais redaktors Jānis Žilde.

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

PIERAKSTIES ŠEIT
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma