Nedēļas nogalē skatāmas labākās filmas no Eiropas kinofestivāliem

Apzināti izvēloties modeli "festivālu festivāls", skatītājiem tiek dota iespēja noskatīties filmas, kas atlasītas no tūkstošiem citu kinodarbu. No piektdienas, 17., līdz 26. janvārim Rīgā, Cēsīs un Liepājā norisināsies mūsdienu filmu festivāls "Lācis, lauva un zars", kura nosaukums jau saka priekšā, ka tā programmā iekļautas filmas no Eiropas nozīmīgāko kinofestivālu – Berlīnes, Kannu un Venēcijas, kā arī Sansebastjanas – programmām.

Lietuvā vairākus gadus veiksmīgi notiekošais kinofestivāls "Lācis, lauva un zars" nu adaptēts Latvijas skatītājiem, un to rīko filmu izplatītāja Giedre Krikščūnaite, kura iepriekš izrādījusi filmas gan ikdienas repertuārā, gan piedāvājusi tās kinofestivāliem. To vidū bijušas gan Vima Vendersa "Jaukās dienas", gan Aličes Rorvaheres "Himera", kā arī vācu klasiķes Margarētas fon Trotas biogrāfiskā drāma "Ingeborga Bahmane – ceļojums tuksnesī". Apzināti izvēloties modeli "festivālu festivāls", skatītājiem tiek dota iespēja noskatīties filmas, kas no tūkstošiem citu atlasītas minētajos un citos festivālos, bijušas nominētas to galvenajām balvām un guvušas godalgas.

Ar "Zelta globusu" svaru

Visdāsnāk apbalvotais festivāla "Lācis, lauva un zars" kinodarbs ir "Emilija Peresa" (2024, Francija), kas nupat saņēma četrus "Zelta globusus": "Labākā filma – komēdija vai mūzikls", "Labākā aktrise otrajā plānā" (Zoja Saldaņa), "Labākā ārzemju filma" un "Labākā oriģināldziesma". Tās triumfs aizsākās Kannās, kur filma bija iekļauta galvenā konkursa programmā, tās balvu kontā ir jau vairāk nekā 60 dažādu apbalvojumu un vairāk nekā 160 nomināciju, apliecinot kinoprofesionāļu augstās atzīmes vienam no pēdējo gadu visekstravagantākajiem kinodarbiem, kas apzināti pludina žanru robežas un pārsteidz, smīdina, šokē un liek smieties, jo sižets, brīvi palienēts no Borisa Razona romāna, seko kādam narkobaronam, kurš izslavēts ar īpašu cietsirdību, taču vienlaikus ir arī priekšzīmīgs ģimenes tēvs un... hormonu terapiju uzsācis vīrietis, kurš par visu vairāk vēlas kļūt par sievieti. Tāpēc, uz īpašiem noteikumiem noalgojis advokāti Ritu, viņš liek atrast klīniku, kurā diskrēti veikt dzimuma maiņas operāciju. Jau kā Emilija Peresa noziedznieks turpina savu dzīvi, taču, sailgojies pēc bērniem, pieļauj kļūdu, kura pieprasīs augstu samaksu.

Kinokritiķi "Emilijas Peresas" virzienā slavas dziesmas dzied jau kopš pirmizrādes, un sajūsmu apliecinājuši arī kinoprofesionāļi, dalot savus apbalvojumus. Eiropas Kinoakadēmijas biedri ar vairākiem tūkstošiem balsu to atzina par gada labāko Eiropas filmu, tāpat "Emilija Peresa" saņēma balvu par režiju un labākās aktrises (Karla Sofija Gaskoņa) sniegumu, kā arī montāžu un kā labākā Eiropas filma – proti, triumfēja visās piecās kategorijās, kurā dzīvā klasiķa Žaka Odijāra darbs bija izvirzīts, turklāt uz labākās Eiropas filmas godu kandidēja kopā ar Ginta Zilbaloža "Straumi". Tāpat abas filmas bija nominētas Holivudas Ārzemju preses asociācijas balvai "Zelta globuss" – "Emilija Peresa" – 10, "Straume" – vienā kategorijā, bet ko savai balvai izvirzīs Amerikas Kinoakadēmijas biedri, būs zināms 19. janvārī.

Rutīna un nejaušība

Kadrs no režisores Lolas Ariasas otrās pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Buenosairesas meitenes" (Reas, 2024, Argentīna, Šveice, Vācija), kurā savijas realitāte – dzīve cietumā – un sapņi, kas izspēlēti mūziklu labākajās tradīcijās.

Foto: Publicitātes

Viens no retajiem dokumentālajiem projektiem, kas iekļauts festivāla programmā, ir režisores Lolas Ariasas otrā pilnmetrāžas filma "Buenosairesas meitenes" (2024, Argentīna, Šveice, Vācija), kurā savijas realitāte – dzīve cietumā – un sapņi, kas izspēlēti mūziklu labākajās tradīcijās un no sociālā projekta izauguši par izrādi "Los días afuera", kas apceļo pasauli. Pasaules ceļos – uz Dienvidkoreju – devusies arī Izabellas Ipēras atveidotā varone minimālismu akcentējošajā lentē "Ceļotājas vajadzības" (2024, Dienvidkoreja), kuras režisors Hongs Sansgsu savā daiļradē fokusējas uz ikdienišķām dilemmām un pat banalitātēm. Pirmizrāde notika Berlīnes kinofestivālā, un filma saņēma "Sudraba lāci".

Mazu ciematu Burgundijā par savas jaunākās pilnmetrāžas filmas darbības vietu izvēlējies franču negantnieks Fransuā Ozons. "Kad pienāk rudens" (2024, Francija) ir ļoti rātna salīdzinājumā ar Ozona slavenākajiem ekrāna darbiem, taču arī šajā filmā viņš ļaujas ironijai un skatītājus kaitina ar neparedzamību, jo galvenās varones – pensionāres Mišelas – dzīve ir mierīga tikai pašā sākumā. Pēc gastronomiska eksperimenta viņas meita nokļūst slimnīcā, bet kopš seniem laikiem abu saspīlētās attiecības izvēršas atklātā cīņā ar pamatīgu pārmetumu devu, un tās atrisina nejaušība. Sansebastjanas kinofestivāla konkursā Pjērs Lotins saņēma balvu kā labākais aktieris, tā bija nominēta kā labākā filma un ieguva žūrijas balvu par labāko scenāriju, lomas atveido Elēna Vensāna un Žoziana Balakso, kā arī Ludivīne Saņjē, kuru Fransuā Ozons filmējis jau ceturto reizi.

Ar dziesmām par pasaules galu

Ekstravagants ir pilnmetrāžas aktierkino debitanta Džoša Openheimera darbs "Gals" (Dānija, Zviedrija, Lielbritānija, Itālija, Īrija, Vācija, 2024). Dānijā dzīvojošā amerikāņu režisora vārdu Amerikas Kinoakadēmijas vēsturē ierakstīja divas dokumentālās filmas – "Nogalināšanas anatomija" (2012), kas pievērsās masu slepkavībām Indonēzijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un "Klusuma skaņas" (2014), kas turpināja šķetināt iepriekšējā filmā izvērstās tēmas, viens no tās producentiem bija vācu klasiķis Verners Hercogs. Šoreiz viņa skatiens vērsts nākotnē, nekonkretizējot gadu, taču pēc varoņu dialogiem ir skaidrs, ka pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi kopš klimata katastrofas, kuras izraisīšanā arī viņi ir vainīgi un kas pamatīgi samazināja cilvēku skaitu. Tomēr ir arī tādi, kuriem izdevās atrast pajumti un turpināt eksistenci – arī Ģimenei, kurā ir Māte (lomā Tilda Svintone), Tēvs (Maikls Šenons) un Dēls (Džordžs Makejs). Viņi dzīvo pazemē un, ievērojot ikdienas rituālus, spītīgi turas pie cerības, ka reiz būs labi. Dialogi gan liecina, ka saskaņa jau sen palikusi pagātnē, to apliecina Svešinieces parādīšanās. Naivais un vien savus tuviniekus pazīstošais Dēls pēkšņi aptver, ka aiz viņu mājas sienām plešas pasaule un ka tā nesagādā tikai briesmas, Ģimenes idille, ko daudzus gadus saistījis mākslīgi uzturēts optimisms, piedzīvo savu "klimata katastrofu".

Ilgi gaidītā Openheimera debijas filma pilnmetrāžas kino bija iekļauta Sansebastjanas kinofestivāla konkursa programmā, tās garums sasniedz teju divas ar pusi stundas, kas piepildītas arī ar Mariusa de Vrīsa komponēto mūziku. Bagātīgi godalgotās Demjana Šazelles filmas "La La Land: Kalifornijas sapņi" (2016) komponists iepriekš sastrādājies arī ar "U2", Madonnu un Rufusu Vainraitu un savu radošo CV papildinājis ar dalību Baza Lurmena muzikālo filmu "Džuljeta Romeo un Dž" (1996) un "Mulenrūža" (2001) un Leo Karaksa "Anetes" (2021) tapšanā, vienlaikus dodot jaunas dvesmas kinomūzikla attīstībā. Filmas "Gals" skaņu celiņā viņš atsaucas uz Holivudas "zelta laikmeta" mūzikliem un jauc gan laika robežas, gan noteikumus, kurām ierasti pakļauti par apokalipsi vēstošu filmu sižeti.

Venders, Karakss, Merlāna

Mūsdienu filmu festivāla "Lācis, lauva un zars" programmā iekļautas 18 filmas, no kurām divas ir īsmetrāžas – vācu klasiķa Vima Vendersa "Kāds ieiet gaismā" (2023, Japāna), kurā piedalās japāņu horeogrāfs Mins Tanaka, un Aličes Rorvaheres un JR kopīgi veidotā "Pilsētas alegorija" (Francija, 2024), kurā piedalās franču kinoleģenda Leo Karakss. Tāpat programmā iekļauta Jorga Lantima filmu aktrises Arianas Labedas debija režijā "Mana māsa Septembra..." (Francija, Lielbritānija, Īrija, Vācija, 2025), ko izrādīja Kannu kinofestivāla programmā "Īpašais skatiens". Tur pirmizrādi piedzīvoja arī Džonatana Milē trilleris "Ēnām pa pēdām" (Francija, Beļģija, Vācija, 2024), Karīma Ainūza erotiskais trilleris "Motelis Destino" (Brazīlija, Francija, Lielbritānija, Vācija, 2024), Noemī Merlānas "Balkonetes" (Francija, 2024) un Žana Kristofa Merisa melnā komēdija "Plastikāta pistoles" (Francija, 2024), kā arī Lou Je hibrīddarbs "Nepabeigtā filma" (Singapūra, ASV, Vācija, 2024). Venēcijas kinofestivāla atzinība pavadīja Jana Sjiuhua trilleri "Svešās acis" (Taivāna, Singapūra, ASV, Francija, 2024), Berlīnes – Mihaēla Fetera Natanska drāmu "Viss, kas tu esi" (Vācija, Spānija, 2024).

Uzziņa

Festivāla "Lācis, lauva un zars" izlase

• "Atmiņa" (2023, ASV, Meksika)

Džesika Česteina un Pīters Sarsgards lomās meksikāņu kinorežisora Mišela Franko filmā "Atmiņa" (Memory, 2023, ASV, Meksika).

Foto: Publicitātes

Kannās, Venēcijā un Čikāgā godalgotā meksikāņu kinorežisora Mišela Franko filmu centrā ierasti ir disfunkcionālas ģimenes, šo tēmu viņš izvēlējies arī drāmā "Atmiņa" kurā galvenās lomas atveido oskarotā Džesika Česteina un Pīters Sarsgārds, kurš par savu sniegumu Venēcijas kinofestivālā saņēma Volpi kausu kā labākais aktieris. Silvija ir sociālā darbiniece ar garu dažādu traumu sarakstu, Soula ikdiena paiet demences ēnā, un abu tikšanās kļūst par iemeslu, kas uzjunda pagātnes rēgus un liek domāt par nākotni, turklāt tas jādara, apzinoties, ka viņa atceras pārāk daudz, bet viņš – gandrīz neko.

• "Partenope" (2024, Itālija, Francija)

Kadrs no itāliešu režisora Paolo Sorentīno filmas "Partenope", kas bija izvirzīta Kannu Zelta palmas zaram.

Foto: Publicitātes

Paolo Sorentīno vārdu pasaule iemācījās pēc filmām "Diženais skaistums" un "Jaunība", un arī Kannu "Zelta palmas zaram" izvirzītā "Partenope" apcer jaunību un skaistumu, šoreiz atsaucoties arī uz mitoloģiju – galvenā varone nodēvēta sirēnas vārdā – un Itālijas vēsturi un kultūru. Galveno lomu uzticēdams modelei Čelestai Dallai Portai, režisors ietur filmas līdzveidotāja, modesnama "Yves Saint Laurent" vizuālo kodu, kā sapnis un mirāža tas ierāmē Partenopes dzīvi, kurā liela loma iedalīta arī aktiera Gerija Oldmena atveidotajam amerikāņu rakstniekam Džonam Čīveram.

• "Arhitektons" (2024, Vācija, Francija, ASV, Franču Polinēzija)

Krieviju sen pametušā kino esejista Viktora Kosakovska dokumentālā filma "Arhitektons" ir apcere par civilizāciju izdzīvošanu un sabrukumu, velkot paralēles starp mūžīgo akmeni un no tā drumslām veidoto betonu, kura dzīve ir tik īslaicīga. Berlīnes kinofestivāla konkursa filma uzdod jautājumus, kas nodarbina ne tikai arhitektus, tostarp – ar ko atšķiras senos laikos būvētais no mūsdienu blokmājām.

Visu filmu seansi un anotācijas skatāmi šeit.