Šodien Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("RIGA IFF"), bet no 25. oktobra kinoteātros visā Latvijā demonstrēs laikmetīgā lietuviešu kinorežisora Laurina Bareišas spēlfilmu "Sausi slīkstot".
Tā tapusi kā Lietuvas un Latvijas kopražojums, Latviju tajā pārstāv līdzproducents Matīss Kaža, kostīmu māksliniece Laura Krauklis un grima mākslinieces Ieva Sebre un Aija Beata Rjabovska. Laurins Bareiša ir jauns režisors, trīsdesmitgadnieks, viņš pats ir arī filmas scenārists un operators. Darba pasaules pirmizrāde notika 10. augustā Lokarno Starptautiskajā filmu festivālā, un žūrija to atzina par labāko kategorijās "Labākais režisors" un "Labākais aktieris", turklāt balvas saņēma visi četri galveno lomu atveidotāji, tā bija arī nominēta konkursa galvenajai balvai – "Zelta leopardam".
Kā tapis filmas stāsts un kādēļ arvien vairāk pasaulē dzirdams par lietuviešu nacionālo kino, "Kultūrzīmes" pagājušajā nedēļā jautāja režisoram Laurinam Bareišam, kurš būs klāt arī "RIGA IFF" filmas seansā.
– Kā tapa šīs filmas stāsts, kur guvāt iedvesmu?
L. Bareiša: – Pie filmas sāku strādāt jau tad, kad pie skatītājiem nonāca mana iepriekšējā un pati pirmā pilnmetrāžas filma "Svētceļnieki" (tā 2021. gadā ieguva galveno balvu Venēcijas festivāla konkursā "Horizonti". – Red.). Tas toreiz bija saspringts laiks – pirmizrāde un iegūtā balva, nesen piedzimis dēls, tāpēc jaunās filmas scenāriju sāku rakstīt, lai iegūtu zināmu dvēseles mieru. Filmas sižets patiesībā ir arī personisks, jo arī man bija nācies atdzīvināt savu dēlu, pēc notikušā izjutu panikas lēkmes un uztraucos par bērna dzīvību. Savā prātā negadījumu izdzīvoju daudzas reizes, toreiz gan, par laimi, viss beidzās pavisam labi. Tomēr, vēl un vēlreiz atceroties, prāts sāka it kā piedāvāt dažādus skatījumus, kuri kļuva par pamatu filmas varoņu reakcijām. Rakstot pat nebiju pārliecināts, ka šī filma vispār taps, bet scenārijs kalpoja kā terapija, jo sevī izjutu visdažādākās emocijas, no tām ietekmējoties, arī radīju šo stāstu, kā tikt galā ar dažādiem likteņa pagriezieniem.
– Jaunās filmas nosaukums angļu un latviešu valodā ir "Sausi slīkstot", bet lietuviešu versijā tas skan vienkāršāk – "Māsas".
– Tas saistīts ar projekta iesākumu, toreiz, kad to rakstīju, pirmais nosaukums tik tiešām bija "Māsas". Taču tad, kad ar producentu apspriedām filmas starptautiskās iespējas, sapratām, ka esošais nosaukums paliks nepamanīts, turklāt arī latviešiem pirms dažiem gadiem taču jau bija radīta filma "Māsas". Arī jaunais nosaukums "Sausi slīkstot" saistīts ar filmas stāstu, tā sauc ne vien klīnisku sindromu, bet tas kalpo arī kā metafora, tas ir uzrunājošs, viegli saprotams, jo publiku apgrūtināt ar pārāk nesaprotamu nosaukumu nevēlējos.
– Filmai esat ne vien scenārija autors un režisors, bet arī operators…
– Lietuvas Nacionālajā filmu skolā sākumā mācījos par kinooperatoru, pēc tam turpat maģistra studijās mācījos arī režiju. Strādāju gan kā kinooperators, gan režisors, piemēram, pagājušajā gadā pie skatītājiem nonāca arī manis filmētā režisores Marijas Kavtaradzes spēlfilma "Tu man neko neatgādini".
– Kādēļ kinofilmas mūsdienu kultūrā vēl joprojām ir tik populāras?
– Kino atklāj to, kā redzam pasauli un kā darbojas mūsu prāts. "Svētceļniekos" rādīju, kā ar prāta emocionālo stāvokli ir vienots fiziskais ķermenis, to kinematogrāfiskiem vizuāliem paņēmieniem atklāju slāni pa slānim. Man patīk izmantot kino valodu, lai radītu priekšstatu, kā redzam šo pasauli, izmantot to, ka šī valoda var būt arī ļoti emocionāli piesātināta. Kino ir iespēja parādīt unikālu skatījumu, un mani ar audiovizuālajiem paņēmieniem interesē atklāt šo vienreizīgumu, veidot daudzslāņainību naratīvā un tā struktūrā.
Tādām mazām valstīm kā Lietuva vai Latvija ir ļoti būtiski sevi pasaulē parādīt un izcelt; tāpēc arī filmu veidotājiem jādomā par to, kā savu radošo darbu atklāt tā, lai tas nebūtu jau kaut kā bijuša atkārtojums, parādīt savu unikalitāti. Varbūt pat nav tik būtiski, tieši kādus stāstus stāstām, bet svarīgi, kādā formā to darām. Zinām jau, ka lielākās valstīs ir daudz senāka kino vēsture un tā tradīcijas, tāpēc viegli būtu pakļauties ārvalstu kino ietekmei. Savukārt mums ir iespējas, pienākums un brīvība radīt pašiem savus kino stāstus, tādējādi citviet atklājot tieši savu unikālo veidu, kā redzam un izjūtam šo pasauli. Nav būtiski radīt vien mūsdienu stāstus un runāt par mūsdienu problēmām, būtiskāk ir atklāt tieši mūsu kino stilu, tematiku un naratīva struktūru.