3.3 °C
No 17. līdz 27. oktobrim Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) desmit sadaļās un vairāk nekā 100 seansos piedāvās drosmīgus un svaigus autoru skatījumus.
Festivāla vadmotīvs "Pieredzēt citu pasauli" ("Witnessing the World of Another") šajā sezonā pievēršas kinomākslai kā izpratnes un līdzpārdzīvojuma veicināšanas formātam. RIGA IFF programmā atrodami gan Baltijas jūras un ziemeļvalstu reģiona, gan Latvijas režisoru – Uģa Oltes, Lailas Pakalniņas, Māra Maskalāna, Kristas Burānes – jaunākie darbi –, gan spilgtākie aktuālie kinodarbi no prestižākajiem kinofestivāliem – to skaitā Pedro Aldomovara jaunākā melodrāma "Blakusistaba", Donalda Trampa portretējums Ali Abasi filmā "Māceklis", Mati Diopas "Dahomejas karaliste" un daudzi citi, bet īpašajā fokusā – vācu jaunā kino spilgtākais pārstāvis Vims Venderss.
Kas ir tas, ko RIGA IFF ir paņēmis no pagājušās desmitgades, un ar ko tas vēlas pārsteigt un iepriecināt skatītājus nākamajā? Kas noteikti jāredz šajā festivālā? Par to – "Kultūrzīmju" sarunā ar Rīgas Starptautiskā kinofestivāla kuratori Dārtu Ceriņu.
D. Ceriņa: – Festivāla otrajā desmitgadē, strādājot kopā ar komandu, nemainās tas, ka vēlamies atvērt laikmetīgā kino priekškaru un būt ļoti ciešās attiecībās ar skatītāju. Mums ir ļoti uzticīgs skatītājs, kurš ir gatavs sekot līdzi kino aktuālajiem mutuļiem, vēsmām, rokrakstiem un parādībām, kas plešas arī pāri Eiropai.
– Piedāvājums jums, bez šaubām, ir augstvērtīgs, sadalīts desmit sadaļās. Kura sadaļa šogad prasīja lielāko spēku ieguldījumu?
– Filmu programmu pārzina mākslinieciskā direktore Sonora Broka, arī man, kā kuratorei esot iesaistītai tās veidošanā, jāsaka, ka jebkura liela, sevi cienoša festivāla pamatā ir spēcīgas un daudzveidīgas konkursa skates. RIGA IFF rit tikai vienpadsmitais gads, bet, ja skatāmies uz analogiem, bet lielākiem un senākiem Eiropas festivāliem kā Berlināle, Kannas un Venēcija, tad jāsecina, ka festivālu spēks ir tieši konkursa skatēs. Līdz ar to, runājot par RIGA IFF, bez šaubām, ir jāizceļ pilnmetrāžas filmu konkurss, kas šogad, manuprāt, ir vislabākajā iespējamajā formā, jo vienkopus satiekas šeit, Latvijā, un Baltijā saprotami kodi, tonalitātes, noskaņas, arī sociālpolitiskie diskursi. Galu galā – tā ir ekrāna valoda, kurā mēs paši dzīvojam.
Ja man ir jāiesaka tiešām intensīvs piedzīvojums šajā festivālā, tad tā ir pilnmetrāžas filmu skate, kurā līdzās filmām no Lietuvas, Igaunijas, Latvijas ir arī Ukrainas, Norvēģijas, Dānijas, Vācijas un Zviedrijas kino. Lietuviešu režisores Saules Bļuvaites filma "Izlēcējas", piemēram, vēsta par pusaudzēm, kas, sapņojot par lielāku, izdevušos dzīvi, vēlas kļūt par modelēm un īsteno ļoti drastiskus līdzekļus pret savu mentālo veselību un ķermeni. Tai līdzās ir Sandensā godalgotā Tēas Vistendāles filma "Sadzīvot ar mirušajiem" – tas ir gausā kino piemērs zombiju žanrā, vēstot par mirušo augšāmcelšanos. Brīnišķīga, gotiska un vērienīga ir Magnusa van Horna – zviedru režisora, kurš filmē Dānijā, – filma "Meitene ar adatu" – par Čārlza Dikensa romāniem līdzīgu Kopenhāgenu Pirmā pasaules kara laikā un šuvēju, kura ir dzīves pievilta – viņa nespēj atrast vīru, bet iemīlas savā priekšniekā, negaidīti paliek stāvoklī, satiek zināmāko Dānijas sērijveida slepkavu, un viņu ceļi liktenīgi krustojas. Šajā Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā izrādītajā darbā, manuprāt, netiek ekspluatēta ne vardarbība, ne arī mūsu, šķiet, kolektīvā apsēstība ar sērijveida slepkavu stāstiem, bet intriģējošā veidā tiek runāts par sievietes ķermeņa autonomiju. Līdzās ir arī latviešu filmas – Māra Maskalāna gotiskais dokumentālais darbs "Beigas", Lailas Pakalniņas sabiedriskā transporta galapunktu odiseja "Galapunkti", kā arī ukraiņu kino – "Lēni degošās zemes dziesmas" – ļoti caururbjošs darbs, kas ataino, kā ukraiņi ir spējuši izdzīvot un kā mainījusies viņu pašu, īpaši jaunās paaudzes, attieksme pret valsti pēc Krievijas pilnā apjoma iebrukuma Ukrainā.
– Šogad filmas izrādīs arī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Cik atsaucīga ir Latvijas auditorija, ņemot vērā, ka festivāls kopš kovidlaikiem ir kļuvis pieejams arī tiešsaistē?
– Festivālam ir ārkārtīgi svarīgi, ka līdzās Rīgai festivālam ģeogrāfiskā pieejamība ir plašāka, un jūtamies ļoti atbildīgi par to, ka kino kultūra nenotiek tikai Rīgā. Sadarbībā ar lielisko Marka Rotko mākslas centra komandu Daugavpilī un Ziemeļvalstu ministru padomes biroju Rīgā piedāvājam redzēt četras filmas no RIGA IFF programmas. Seansus atklās somu režisores Mias Tervo asprātīgā komēdija "Raķete" – ar disko un Lapzemes sniega akcentiem tā vēsta par aušīgas, jaunas sievietes, vēlāk žurnālistes, ceļu 80. gadu sākumā, atklājot, ka vietējā ezerā ir iekritusi kodolraķete. Līdzās minētajām filmām ir leģendārās zviedru aktrises Līvas Ulmanes un zviedru autorkino meistara Ingmara Ulmana mazdēla Halfdana Ulmana Tendela spožā režijas debija "Armands", kas šogad Kannās tika godalgota ar labākās debijas balvu. Tās centrā ir situācija skolā, kad māte – viņu spēlē lieliskā norvēģu aktrise Renāte Reinsve – ierodas uz pārrunām skolā. Viņas dēls ir izraisījis incidentu, un uz sarunu ir izsaukti otra bērna vecāki. Paradoksālais ir tas, ka neviens nezina, kas īsti ir noticis, – turpmākais filmā iegūst cilvēka psihi un skatītāju nervus atkailinošas nozīmes. Tā ir tiešām ļoti spēcīga psiholoģiskā drāma. Tāpat Daugavpilī būs iespējams redzēts Levana Akīna filmu "Pāreja", kas piedāvā divu negaidītu draugu pašatklāsmi un došanos no Kutaisi Gruzijā uz Stambulu Turcijā. Daugavpils seansu vidū ir arī minētā Magnusa van Horna "Meitene ar adatu".
