Mūzikas izstrādājumi Rīgas Cirkā un universitātes aulā

Festivāls "Saxophonia" ir klāt un būs līdz pat 22. februārim, cerams, ka uzaicinātās slavenības (Džons Bīzlijs, Magnuss Lindgrēns, Emīls Parizjēns, Vensāns Peirani) atvedīs sev līdzi arī atbilstošas kvalitātes skaņdarbus.

Novērtējot interpretu uzstāšanās līmeni 2025. gada 15. februārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā un dienu iepriekš Rīgas Cirkā, uzreiz jāteic, ka par repertuāru manu kolēģu viedoklis dalījās jau pēc pirmās programmas pirmās daļas. Vieniem nebija nekādu iebildumu pret skaņuraksta demokrātisko dabu, citi vilka paralēles ar gastronomiskām lietām – tur, kur pārdod krējumu, nopērkams arī krējuma izstrādājums, turpretī līdzās mūzikai eksistē arī mūzikas izstrādājums. Viedoklis, protams, jāformulē katram savs, un te nu tas būs – ja mūzikā kaut kas tiek nosaukts par "demokrātisku", tas ar gandrīz simtprocentīgu garantiju nozīmē otršķirīgas idejas un banālu izteiksmi; ja biļetes pārdod par lielu naudu, tad publika, kura 14. februāra vakarā pilnībā piepildīja Rīgas Cirku, bija pelnījusi tīru mantu, nevis mūzikas izstrādājumu. Jā, konkrētajā datumā varēja būt arī vēl kaut kas sliktāks – kāds no daudzajiem koncertiem ar pieteikumu "latviešu mīlas dziesmas" vai līdzīgām šausmām. Taču tajā pašā laikā publikai bija visas iespējas pavadīt vakaru arī daudz labāk – piemēram, atsaucoties uz daudzsološo aicinājumu "sirds sekcija Valentīna dienā".

Tātad – ja reiz anatomikuma vietā izvēlējos Rīgas Cirku, jāpieņem, ka tur tomēr notika arī kaut kas vērtīgs. Lūk, pirmām kārtām viesmākslinieku spēle – uz Latviju bija atbraucis "Duo ostinato" jeb saksofonists Filips Geiss un pianiste Marija Opī, un, cik nu pianisti šādā akustikā varēja iepazīt, viņa pārliecināja ar gaumes izjūtu, turpretī viņas līdzgaitnieks – ar skaistu un piesātinātu saksofona toni, plūstošu frāzējumu un muzikālā lasījuma kontrastiem. Līdzīgos vārdos raksturojama arī Oskara Petrauska uzstāšanās, arī Kārļa Vanaga priekšnesums – šo interpretu dotības ir vispārzināmas, un šai ziņā arī 14. februāra koncerts nelika vilties. Un, ja reiz Kārļa Vanaga domubiedri ir kontrabasists Edvīns Ozols un bundzinieks Artis Orubs, jādomā, ka viņiem ir vienots redzējums uz atskaņojuma rakursiem un vadlīnijām. Klausītāju vairāk uzrunājošs vai ne tik ļoti – tas jau cits jautājums, bet atkalsastapšanās ar Liepājā dzirdēto Kārļa Vanaga opusu "Trio Colossus" galvenokārt pievērsa uzmanību tieši triju džeza mākslinieku spēlei.

Galvenā problēma – repertuārs. Un tas attiecas gan uz Raimonda Petrauska jaundarbu diviem saksofoniem un orķestrim, ko atskaņoja Oskars Petrauskis un Filips Geiss kopā ar Jāņa Stafecka vadīto kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", gan uz Filipa Geisa oriģinālpartitūrām. Vairāki emocionālie motīvi un kompozicionālie impulsi Raimonda Petrauska veikumā pat bija tīri simpātiski, taču ceļā stājās nepārkausētas Gēršvina un citu klasiķu inspirācijas un nopietnāku ideju, noturīgākas muzikālās matērijas trūkums. Tādos brīžos rodas sajūta, ka skaņuraksts vienkārši izirst – klausītājs pēc iespējas uzmanīgāk seko līdzi, bet nekam pieķerties neizdodas.

Ar Filipu Geisu vēl sliktāk, un tas kārtējo reizi lika secināt, ka spožs atskaņotājmākslinieks vēl nebūt nenozīmē arī tikpat vērtīgu komponistu. Kas tas bija? Trešās šķiras Ravels kopā ar piekto atlējumu no Šnitkes? Taisnība, programmas otrā daļa ar Kārļa Vanaga oriģinālmūziku deva zināmu atvieglojumu, jo tur vismaz bija kaut kas no džeza aktivitātes un sprieguma, tomēr nevarētu teikt, ka šī partitūra izceltos ar lielu fantāziju un oriģinalitāti. Turklāt te parādījās arī citas problēmas – "Sinfonietta Rīga" un Latvijas Radio bigbenda kopīgajā ansamblī pūtējiem bija grūti atrast tikpat kopīgu valodu, turpretī Andra Dzenīša "Euphoria" programmas sākumā pavīdēja un pagaisa bez vēlamās enerģijas.

Nākamajā vakarā Latvijas Universitātes Lielajā aulā publika sagaidīja pirmatskaņojumu Jāņa Lūsēna "Concertino" alta saksofonam un ērģelēm Arta Sīmaņa un Kristīnes Adamaites sniegumā. Lai gan patiesībā arī pārējais repertuārs radīja iespaidu par jaundarbiem, jo Mārītes Dombrovskas opuss "Senatnes balss" tādā pašā sastāvā pirmoreiz spēlēts pagājušā gada rudenī Cēsīs, Artura Maskata partitūrai "Pusnakts Rīgā" atkal jauna versija (šoreiz to interpretēja Rīgas saksofonu kvartets jeb Aigars Raumanis, Rūdolfs Pēteris Rubenis, Ainārs Šablovskis un Baiba Tilhena kopā ar čellisti Māru Botmani), bet Andersa Hillborga skaņdarbs "Pasaule elpo" korim, soprāna saksofonam un čellam Latvijas koncertzālēs vēl nebija dzirdēts. Klāt četras daļas no Johana Sebastiāna Baha Trešās Angļu svītas gluži neierastos vaibstos (četri saksofoni un Kaspara Putniņa vadītais Latvijas Radio koris) un Barbaras Tompsones cikla "Mirāžas" pirmā daļa.

Prieka no tā visa maz – no vienas puses, saksofonisti visnotaļ profesionāli, un čelliste tāpat, no otras puses, ērģelniece bija stipri bālāka, koris dažbrīd izklausījās pēc neobligāta ornamenta, arī ar mūziku gāja kā nu kuru brīdi. Interpreti uzticējās Baham, Hillborgam, Tompsonei un Maskatam, un arī klausītāji šeit sastapās ar personisku, niansētu un savstarpēji atšķirīgu vēstījumu. Diemžēl to grūti teikt par Jāņa Lūsēna jaundarbu – veselam trijdaļu ciklam neder bezgalīgas meditācijas ar uzrāvienu pašās beigās; un arī postminimālisma valodā iespējams atrast iezīmīgākas intonācijas. Diemžēl ar individualitāti neizcēlās arī Mārītes Dombrovskas tikpat kā jaundarbs. Kamdēļ atkal gari un plaši citēta latviešu tautasdziesma "Ej, saulīte, drīz pie Dieva"? Ko par šo tēmu nepateica Jāzeps Vītols, to pateica Alberts Jērums, un abiem klasiķiem, starp citu, piemita arī lielākas prasmes tematiskā materiāla attīstībā.

Rezumējot – dažkārt uz pirmoreiz iepazītu skaņdarbu iespējams nolūkoties kā uz dzīvu, elpojošu organismu. Taču citkārt elpošana un sirdsdarbība ir pilnībā apstājusies, un tad atliek ķerties klāt skaņdarba analīzei ar patologanatoma skalpeli. Gluži kā sirds sekcijai Valentīna dienā. Ļoti muzikāli un ļoti romantiski.