Čelliste Maija Prēdele: Man bijis laimīgs mūžs

23. februārī Liepājā uz koncertzāles "Lielais dzintars" skatuves "Lielo mūzikas balvu 2024" par mūža ieguldījumu mūzikā saņems komponists Pēteris Vasks un čelliste Maija Prēdele, ilggadēja Latvijas Nacionālās operas orķestra čellu grupas mūziķe, Latvijas filharmonijas kamerorķestra čellu grupas koncertmeistare, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas čella spēles pasniedzēja. Bet pāri visam – izcila soliste, kas pieder latviešu čellistu ziedam.

Pēteris Vasks, Pēteris Plakidis, Vilnis Šmīdbergs, Maija Einfelde, Juris Karlsons, Aivars Kalējs, no jaunākām paaudzēm Santa Bušs labprāt viņai uzticēja savus darbus. Un to nenožēloja. Maijas Prēdeles repertuārā tie neiesūnoja, nekļuva par tikai vienreiz atskaņotu mūziku. Ar katru jaunu izpildījumu tie guva jaunu kvalitāti. Tieši Maija Prēdele izveidoja gandrīz kanoniskas šo darbu interpretācijas. Vai katrā solokoncertā līdzās žilbinoši interpretētajai Rietumu klasikai un Rietumu laikmetīgajai mūzikai ir bijis pa latviešu mūzikas pirmatskaņojumam.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Maijas Prēdeles atskaņotājmākslinieces enerģija bija neizsīkstoša. Ik sezonu pa jaunai soloprogrammai, kurās atklājās mākslinieces lielā mīlestība uz mūziku, vēlēšanās parādīt klausītājam katru atskaņojamās mūzikas īpašību kā vislabāko.

Maija Prēdele.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Jaunnedēļ jums priekšā ceļš uz Liepāju, būsiet starp pirmajiem Lielās mūzikas balvas laureātiem, kas skaisto sudraba statueti saņems uz koncertzāles "Lielais dzintars" skatuves.

M. Prēdele: Kas interesanti, kad pēc aspirantūras Maskavā atgriezos Rīgā, parakstījos, ka labprāt strādāšu Liepājā. Bija jau izdomāts, kādas mēbeles, kādus traukus vedīšu līdzi. Bet viss palika Rīgā. Piezvanīja Tovijs Lifšics un uzaicināja strādāt Latvijas filharmonijas kamerorķestrī. Radās iespēja muzicēt kopā ar izciliem tā laika solistiem – čellisti Natāliju Gūtmani, vijolnieku Pāvelu Koganu, altistu Juriju Bašmecu un citiem. Skaisti braucieni uz Dienvidslāviju, Franciju, Vāciju, Austriju, Ameriku… Mājupceļā nakšņojām Ņujorkas lidostas viesnīcā, un es tā vēlējos redzēt pilsētu... Un te pēkšņi pie mums nāk Brežņeva laikā emigrējušais čellists Juris Kuzminovs, un viņš mūs ved un rāda Ņujorku… Tolaik spēlējām Vasku, Kalsonu… Man ļoti gribētos, lai tagad atskaņotu Romualda Kalsona Koncertu čellam, ko es tā arī netiku nospēlējusi. Arī pats komponists mums kādreiz brauca līdzi ārzemju koncertturnejās. Bijām pat Indijā. Ļoti labi uzņēma, kaut īsti nesaprata, ka esam no Latvijas. Domāja, no Krievijas. Bombejā, kur spēlējām Čaikovski, mani visā nopietnībā aicināja – varbūt jūs varētu nākt strādāt pie mums Bombejā par pedagoģi? Bet kur nu! Tajos laikos viss taču gāja caur Maskavu.

Pedagoģijai tomēr pievērsāties…

Kā 1990. gadā, pēc tam kad Latvijas filharmonijas kamerorķestris bija beidzis pastāvēt [vēlāk no tā kodola radās orķestris "Sinfonietta Rīga"], sāku strādāt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, tā līdz pat pagājušā gada augustam. Trīsdesmit četri gadi… Biju laimīga, kad 1994. gadā radās vieta Operas orķestrī. Nevienu dienu nekas neatkārtojas. Rītā mēģinājums, vakarā izrāde. Ārkārtīgi interesanta mūzika, izdevās nospēlēt visu Vāgnera "Nībelunga gredzena" ciklu, pieredzēju labus diriģentus, no kuriem daudz varēju mācīties. Tadeušs Voicehovskis, pats čellists, brīnišķīgs diriģents, Andris Nelsons, Modests Pitrens, kuru pirmo reizi iepazinu Lietuvā, kad viņš asistēja diriģentam, bet es biju uzaicināta glābt situāciju, jo kaimiņu orķestrī saslimusi čelliste, tomēr Vāgnera opera jānospēlē.

Visos orķestros bijuši ārkārtīgi labi kolēģi, varbūt tagad tā nelielā bēda, ka vairs nevaru būt ar viņiem kopā. Daudzi jau mūžībā – Jānis Bulavs, Aīda Grieze, Juris Madrēvičs… Vēlētos ar viņiem dalīties mūzikas balvā.

Kas jūs tā aizrāva čella spēlē, ka tā visam mūžam?

Dārziņskolā iestājos kā vijolniece. Bet atbrauca Mihails Išhanovs no Armēnijas un skolā vajadzēja čellistus. Man neviens neko nejautāja. Vienkārši pārlika čella klasē. Ko tur slēpt, stundā mani vairāk interesēja pedagogi kā cilvēki, kā izturas, kā tērpušies. Skolotājs kaut ko stāsta, bet es nekā nedzirdu, jo pētu Išhanova jakas pogas, kas bija kā futbolbumbas. Tāpēc labi saprotu mazus bērnus, kad viņi ne vienmēr klausās pedagogos, bet prāto savā pasaulē. Atzīšos, atzīmes jau man bija labas, bet īsti čellu iemīlēju tikai astotajā klasē, kad pati varēju izvēlēties, ko spēlēt, un tā laika šefības koncertos mani pavadīja mana mamma, konservatoriju beigusi pianiste. Kad mācījos piektajā klasē, septītajā gāja Miša Maiskis, nēsādams savu čellu ietītu flaneļa sedziņā, bet Mihails Išhanovs ļoti lepojās, ka viņa audzēknis jau spēlē Lokatelli [itāļu baroka skaņradis] sonātes. Nepabeidzis Dārziņskolu, Miša Maiskis aizbrauca uz Sanktpēterburgu, bet es piecpadsmit gadu vecumā nonācu pie profesores Eleonoras Testeļecas. Pie viņas mācījušies simt audzēkņi, bet es biju viena no pirmajām! Un katru gadu 8. martā mēs svinam mūsu pirmo stundu. Pateicoties latviešu čella ciltstēvam Ēvaldam Berzinskim, man laimējās tikt pie slavenā čellista, visiem zināmā disidenta Mstislava Rostropoviča. Cik viņam dažādu balvu! Bet saziņā ārkārtīgi vienkāršs. Stundas notika Maskavā trīs reizes nedēļā, tās bija kā koncerti, kuros sēž klausītāji, sabraukuši no visām malām. Kad Maskavā operetē iestudēja "Sikspārni", Rostropovičs miksēja operetes orķestra mūziķus ar saviem audzēkņiem, un to laimīgo četru vidū biju arī es. Kad mūsu operā pirms pāris gadiem iestudēja "Sikspārni", man atausa atmiņā, kā Maskavā to bija veidojis Rostropovičs. Toreiz uz Krievijas galvaspilsētu atbrauca arī Johana Štrausa mazmeita un vēlējās, lai iestudējumu vestu uz Austriju. Bet pavasarī notika tā, ka Rostropovičam uz septiņpadsmit gadiem bija jāemigrē no Padomju Savienības, jo varai nepatika viņa aizstāvības vēstules Solžeņicinam un Saharovam. 1991. gada puča laikā, sievai nezinot, Rostropovičs atbrauca no ārzemēm bez čella. Vēlējās puča laikā būt klāt Maskavā. Vai tad šaus uz parlamentu, ja tajā sēž pasaulē slavenais Rostropovičs? Ir pat fotogrāfija, kur jauns puisis aizmidzis, atbalstījis galvu uz Rostropoviča pleca un mūziķa rokā iespiedis savu automātu.

Izcilajam komponistam ir divi čella koncerti. Par pirmo viņš sacījis, ka to var spēlēt visi čellisti, bet to otro gan tikai daži. Ja izstāstītu, par ko ir tas otrais koncerts, autoru pieliktu pie sienas. Arī tādi teicieni bija viņam raksturīgi. Maskavā konservatorijā man laimējās redzēt arī Dmitriju Šostakoviču – staigāja lēnām tāds vīrs ar spieķīti…

Ar kādu sajūtu koncertos klausāties savus audzēkņus?

Pirmajos gados ļoti uztraucos, kā viņi tiks galā, bet pēdējā laikā iestājusies miera sajūta. Esmu gājusi klausīties Marka Viļenska koncertus, jo viņš bija ļoti savdabīgs, sava ceļa gājējs. Magdalēna Ceple, vairāku konkursu laureāte, tagad spēlē ārzemēs. No pirmās līdz pēdējai klasei mans audzēknis Dārziņskolā bija Kārlis Klotiņš, tagadējais orķestra "Sinfonietta Rīga" čellu grupas koncertmeistars. Kad viņš eksāmenā spēlēja Jāzepa Vītola "Meditāciju", daži komisijā pat apraudājās. Daudz koncertē arī Mārtiņš Turss, LNSO čellists, kurš turpina strādāt Dārziņskolā ar maniem audzēkņiem.

Ar ko sākat, kad jūsu rokās nonāk pavisam jaunas notis?

Ja komponists dzīvs, vislabākais ir satikties. Ar Maiju Einfeldi iepazināmies, kad viņa bija uzrakstījusi mūziku Čingiza Aitmatova lugai "Baltais kuģis". Maijai Einfeldei ir ļoti daudz skaņdarbu čellam. Viņa vēlējās zināt, kādi ir paņēmieni čella spēlē, ievēroja arī skaņdarba izpildītāja ieteikumus. Pēterim Vaskam, kurš pats spēlē kontrabasu, atkal nekas nebija jāmaina, vienīgi viņš vēlējās milzīgus pretstatus. Fortisimo vajadzēja skanēt kā četriem kontrabasiem, savukārt ļoti klusināti pianisimo…

Runa ir par jums veltīto Pētera Vaska "Grāmatu čellam"…

Un mūzika tajā ir arī ļoti laikmetīga. Ar draudīgu brīdinājumu pirmajā daļā un gaišu pianisimo atrisinājumu otrajā. Bet, lai nospēlētu komponista iecerēto pianisimo, jāizmanto visas trīs čella stīgas un pašam izpildītājam jābūt ļoti mierīgam, iekšēji jādzied visam līdzi. Komponists atļāva melodiju arī patiesi gan dziedāt, gan svilpot. Es biju tā, kas svilpoja. Parasti čellisti – vai tas būtu Dāvids Gerings [lietuviešu čellists un diriģents] vai Sols Gabeta [argentīniešu čellists], vai arī Gunta Ābele – visi dzied, bet man tā balss nav tāda, tāpēc es vienīgā svilpoju. Mana svilpošana gan drīzāk ir kā dvaša, kā elpa. Savukārt Pēterim Plakidim man veltītajās divās variācijās čellam patika meklēt visādus jaunus paņēmienus, kā šo instrumentu var spēlēt – aiz steķīša, ar lociņu vai bez tā…

Kas mūzikā aizvadītajā mūžā ir skaistākais, un no kā bijis jāatsakās?

Sevi uzskatu par ļoti laimīgu cilvēku, jo mūzika vienmēr bijusi mans aicinājums. Vēl nemācēju runāt, bet jau spēju pareizi paņemt visas skaņas.

Jums atklājās absolūtā dzirde?

Jā, un nebija divu domu – jāiet mūzikas ceļu. Jau otrajā klasē Dārziņskolā man lika pārbaudīt, kā solfedžo dzied un notis raksta pārējie. Es tur biju kā otra skolotāja. Varbūt mana izvēle dzīvē vairāk prasījusi mammai un vecmāmiņai, kuras palika ar maniem trim bērniem, kad devos garākās ārzemju koncertturnejās. Vācijas brauciens, piemēram, ilga pat vairāk nekā mēnesi. Toreiz Freiburgā man pienāca klāt Atis Teihmanis, ļoti slavens Ulmaņa laiku pasaulē pazīstams Latvijas čellists. Devies trimdā, jo viņa līgavu krievu laikā izsūtīja. Kad braucām no Freiburgas prom, viņa acīs sariesās asaras. Tas bija astoņdesmito gadu sākums. Līdz atmodai vēl patālu. Vēlāk izcilais mūziķis man divas reizes atrakstīja. Tovijs Lifšics ieteica – atbildēt nevajagot. Tomēr uzrakstīju. Pateicībā par atsūtīto ogles zīmējumu. Vai nav kolosāli tikties ar cilvēku, kuru bija pazinusi un par kuru bija stāstījusi mana mamma, un dāvanā saņemt oglē zīmētu viņa portretu ar ierakstu: "Pasaulē nav skaistāka instrumenta kā čells. Sirsnībā Atis Teihmanis." Zīmējums tapis trimdā 1947. gadā.

Mūzikai varu pateikties par dzīvē satiktiem brīnišķīgiem cilvēkiem, manām koncertmeistarēm Venetu Miķelsoni, Ilzi Dzērvi, Ingūnu Liedi, Larisu Bulavu un Vitu Kalnciemu, ar kuru arī tagad spēlējam kopā baznīcā Jēzus draudzē. Apvienotais projekta orķestris ir pēdējā laika mans vienīgais orķestris. To vada mācītāja Haralda Kalniņa mazdēls Henrijs Kalniņš. Viņa aicinājumam atsaucās profesionāļi no visas Latvijas. Koncerti lielākoties notiek baznīcās, pēdējais – arī Ozolmuižas kultūras namā. Kad notika visu luterāņu draudžu koru saiets gan Pēterbaznīcā, gan mūsu Jēzus baznīcā, arī mēs piedalījāmies. Koncertu daudz, ar labām atsauksmēm. Esam neliels orķestris, taču gandarījums liels.