Memoriālie muzeji. Kā sēnes pēc lietus vai jāpārvērtē?

Kādi kritēriji nosaka, ka personas piemiņas saglabāšanai ir nepieciešams muzejs? Vai tā ir vienīgā forma šīs atmiņas saglabāšanai? Kāpēc ir personības, kam ir divi un pat pieci muzeji, bet ir arī citas, tikpat nozīmīgas, kurām nav neviena?

Par šiem un citiem ar personību muzeju attīstību saistītiem jautājumiem Kultūras ministrijas (KM) rīkotajā diskusijā viedokļu šķēpus krustoja muzeju darbinieki un citi kultūras nozares profesionāļi – Jūrmalas muzeja filiāles "Aspazijas māja" apmeklētāju centra speciāliste DACE KAUKULE, Purvīša muzeja vadītāja ŽANETA GRENDE, privātā muzeja "Jāņa Čakstes māja" dibinātāja un īpašniece KRISTĪNE ČAKSTE, Memoriālo muzeju apvienības vadītāja RITA MEINERTE, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) vadītāja IVETA RUSKULE, Salaspils novada bibliotēkas galvenā bibliogrāfe BAIBA ĪVĀNE, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības un Latvijas Muzeju biedrības biedrs JĀNIS GARJĀNS un žurnālists, režisors un kinoproducents, studijas "Mistrus Media" dibinātājs GINTS GRŪBE. Diskusiju vadīja kultūras žurnālists Toms Treibergs.

Kultūras mantojuma saglabāšanā un komunikācijā iesaistās plašs institūciju loks dažādās juridiskās formās: domubiedru grupas, biedrības, privātā sektora pārstāvji, pašvaldību un valsts institūcijas.

Kultūras pieminekļu atjaunošana, jaunu muzeju veidošana, lokālu teritoriju vai kopienu kultūrvēstures izpēte ir daži no procesiem.

Neatņemama mantojuma attīstības sastāvdaļa ir arī digitalizācija. Viens no secinājumiem pēdējā laikā ir, ka muzealizācijas iespējas tiek paplašinātas. Viens no mūsu diskusijas mērķiem ir noskaidrot, kur mēs šīs muzealizācijas robežas varam ieraudzīt, kādi ir dažādie atmiņu saglabāšanas formāti. Jautājums Ivetai Ruskulei: plašo LNRMM ekspozīciju mēs gaidām un sagaidīsim, taču tai līdzās ir arī memoriālās kolekcijas atsevišķām personībām, ko var uztvert tā, ka vienā muzejā ir arī vairāki minimuzejiņi, ja mēs šo kolekciju uztveram kā atmiņu stiprinātāju un faktoloģisko liecinātāju. Kā personībai veltīta pieeja var tikt dažādota?

Iveta Ruskule.

Foto: Paula Čurkste/LETA / LETA

Iveta Ruskule: Jau Maira Valtere (Jāņa Akuratera muzeja vadītāja, ICOM Latvijas Nacionālās komitejas valdes locekle. – Red.) savā referātā norādīja, ka mūsu muzeja pirmsākumi bija Jāņa Grestes veidotie rakstnieku stūrīši. Arī šobrīd 80% no mūsu 3500 kolekcijām ir tieši personību kolekcijas. Nenoliedzami mūsu muzeja vairāk nekā miljona eksponātu lielā kolekcija varētu būt platforma ļoti daudzu memoriālo muzeju izveidošanai, kā tas arī vēsturiski bijis. Tā šodien ir Memoriālo muzeju apvienības ekspozīcijas daļa. Gribētos pieminēt arī muzejus, ko mūsu muzejnieki ir veidojuši, bet kas nav saglabājušies – tas ir arī viens no riska momentiem, veidojot memoriālu muzeju, ka jāuzņemas ļoti ilgtermiņa un ilgtspējīga atbildība, jo muzejs ir ļoti specifiska mantojuma saglabāšanas forma, kas saistās ar patiešām ļoti augstas pakāpes vērtību muzealizāciju un apsolījumu tās saglabāt nākamajām paaudzēm. Piemēram, mūsu muzeja speciālists Romāns Pussars (1932–2011) savulaik pēc valsts uzdevuma veidoja Ausekļa memoriālo muzeju Sīpolos, Alojā. Tur bijušas eksponētas arī mūsu muzeja kolekcijas. Šis bija sabiedrisks muzejs, paradoksāli, ka tas zaudēja savas juridiskās un finansiālās iespējas tieši trešās Atmodas rezultātā 1990. gadā. Tas bija izveidots pie kolhoza, kas vairs nedarbojās, bet vai tāpēc Ausekļa piemiņa ir mazāk aktuāla? Tomēr – muzejs kā piemiņas galīgā institūcija ir vajadzīgs vienīgi tad, ja šī piemiņa, atmiņa būs mūsu sabiedrībā, audzinātas ģimenē, skolā.

Runājot par Memoriālo muzeju apvienību – cik liela loma nozīmīgu kultūras personu piemiņas glabāšanas daudzveidībai, dažādajiem formātiem ir jūsu darbakārtībā?

Rita Meinerte: Faktiski darbības uzdevums ir formulēts. Proti – iepazīstināt ar šo radošo personu dzīvi un radošo darbību memoriālā vidē. Protams, tā nav vienīgā komunikācijas forma, ko izmantojam: ir muzejiskie pasākumi, piedāvājums ģimenēm ar bērniem, tāpat, piemēram, Amatu svētki Jasmuižā ar cepļa kurināšanu un daudzi citi.

Garjāņa kungam, pārstāvot Muzeoloģijas veicināšanas biedrību un Muzeju biedrību, tas pats jautājums – par kultūras personu piemiņas glabāšanas daudzveidību un tās aktualitāti jūsu pieredzē?

Jānis Garjāns: Sabiedrībā ir interese par vēsturi un izcilām personām, un man, daudzus gadus strādājot Muzeju valsts pārvaldē un KM Muzeju nodaļā, bieži uz galda parādījās vēstules ar iniciatīvu veidot kādas personas muzeju. Parasti bija tā, ka mēs ļoti piesardzīgi skatījāmies uz idejām par jaunu memoriālo muzeju veidošanu. Tajā pašā laikā korektu profesionālu argumentu, lai pamatotu "jā" vai "nē" šīm iniciatīvām, mums nebija. Atbilde varētu skanēt tā, ka naudas ir tik, cik ir.

Latvijā ir liela muzeju saime, vesela sistēma un – kādā stāvoklī tā ir?

Manas darbības laikā tika veidota vesela virkne dažādu kultūrpolitikas dokumentu un gandrīz katrā no tiem parādījās nozares profesionāļu vēlme izstrādāt kritērijus procesam, kādā jauni muzeji top vai netop. Tāpēc bijām pateicīgi, ka 2000. gadu sākumā ar ICOM Nacionālās komitejas starpniecību izdevās vienoties ar Latvijas Kultūras akadēmiju par pētījumu. Jau kopš 2022. gada šīs rekomendācijas ir atrodamas KM mājaslapā kā Latvijas Muzeju padomes apstiprināts dokuments. Esmu pārliecināts, ka šīs rekomendācijas var kļūt arī par labu pamatu nākamajiem soļiem, tās iekļaujot arī normatīvajā regulējumā.

Lai muzejs nebūtu vienīgā iespējamā muzealizācijas forma, 2018. gadā Muzeju likumā tapa grozījumi, kas legalizēja, ka līdzās muzejiem var būt gan krātuves, gan ekspozīcijas un piemiņas vietas, gan daudzas citas formas, ar kuru palīdzību varam piepildīt sabiedrības vēlmi neaizmirst un celt godā mums nozīmīgas personības.

Vieniem muzejiem nauda algām ir, bet Ziedonim un Purvītim nav?

Ziedoņa muzeja pieredze ir labs piemērs tam, cik personībām veltīto muzeju darbības formāti var būt dažādi. Jūs jau esat to pierādījuši. Žaneta, kā tu grasies ar savu komandu to turpināt?

Žaneta Grende.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Žaneta Grende: Fondam "Viegli" pirmdien, 24. martā, (diskusija notika 21. martā) apritēs 15 gadi. Satiekot Imantu Ziedoni – es viņu pazinu deviņus gadus –, mēs savācām naudu, lai nopirktu viņa Murjāņu māju. Toreiz tādu lēmumu pieņēmām, lai dzejniekam būtu nauda izdzīvošanai.

Atceros, kad pirmo reizi nonācām Murjāņos, sēdējām pie kamīna, Goran Gora (mūziķis Jānis Holšteins-Upmanis) jautāja: ko mēs tagad darīsim? Kurš māk taisīt muzeju? Pēc ilgāka klusuma brīža Renārs (Kaupers) teica: darām to, ko mākam, – dziedam! Šodien par mūsu darbību liecina vairāk nekā 100 koncerti visā pasaulē, bet sākumam savācām līdzekļus, lai realizētu Imanta Ziedoņa izveidoto muzeja stratēģiju. Mums ar Jāni Garjāni ir bijušas diskusijas, vai tas ir muzejs ar akreditāciju vai radošuma centrs. Tomēr, dzīvojot pirmos piecus gadus bohēmā Murjāņos, sapratu, ka tie aizies postā, ja tos kārtīgi nepieskatīs. Šodien esam divas reizes akreditēts muzejs un kā radoši cilvēki esam īstenojuši daudzas muzeja darbības formas – mums Sporta ielā ir Ziedoņa bibliotēka ar pilnīgi unikālām grāmatām un lasītāju klubs. Kopā ar Barona muzeju esam gājuši no Tērbatas (Tartu) uz Dundagu, kas iemūžināts astoņu sēriju dokumentālajā filmā "Ceļā ar Baronu", kurai televīzijā bijuši 250 000 skatītāju katrai sērijai. Filmai "Apkārt Latvijai" ir divi miljoni skatījumu, jo to rāda katru gadu. Mums ir dziesma "Gods Dievam Augstībā", ko izpildām kopā ar visiem Liepājas koriem un Liepājas Simfonisko orķestri, kam ir miljons skatījumu. Tāpat daudz skatītāju pulcējis "Kulturālo kartupeļu lauks" Kuldīgā. Savukārt Purvīša mājas fondam "Viegli" uzdāvināja (Nīderlandes pilsone) Margarēta Lestrādena. Uzskatu, ka ir jābūt Purvīša muzejam, ir gan arī tie, kas tā nedomā, tomēr jau trešo gadu notiek mākslinieku plenērs, kurā piedalās visu Latvijas mākslas skolu audzēkņi. Pirms pusotra gada esam izveidojuši arī kopienu "Drosme darīt" – tā cīnās pret industriālajiem vēja parkiem. Šogad Ziedoņa muzejam ir desmit gadi, mums ir trīs Muzeju biedrības galvenie apbalvojumi un sešas nominācijas, bet 2024. gadā KM Ziedoņa muzejam vienkārši atņēma naudu. Šobrīd tam ir puse finansējuma, bet Purvīša muzejam – nulle. Es tiešām nesaprotu, kāpēc nauda algām ir, piemēram, Vācieša un Rozentāla muzejiem, bet Ziedonim un Purvītim nav?

Neveidojot Jāņa Čakstes kultu un Aspazijas reklāmas aģenti

Nākamo jautājumu vēlos uzdot Kristīnei Čakstei, kas Jāņa Čakstes memoriālajā muzejā "Auči" pārstāv fondu, kas strādā ar privātiem līdzekļiem. Kas jums varētu palīdzēt Čakstes piemiņas dažādošanā?

Kristīne Čakste: Kad mēs 90. gados atguvām dzimtas īpašumu "Aučos", tas bija grausts. Tomēr mans tēvs teica: "Šo mēs atjaunosim." Tā arī darījām, un dzīvojamajā mājā ir divas memoriālās istabas. Mēs, ģimene, nolēmām savai valstij 100. dzimšanas dienā dāvināt muzeju. To īstenojām, finansējot vecās kalpu mājas atjaunošanu, un, tā kā neviens no mums nav muzejnieks, pieaicinājām dizaina biroju "H2E" ar Ingūnu Eleri. Ja muzejs saistās ar vecām mantām, tad tie mēs gan neesam. Jau pašā sākumā jutām, ka mūsu vecvectēvs sēž uz mākoņa maliņas un saka: tikai neizveidojiet personas kultu, jo te nav runa par to, ka te ir viņš, kas ir svarīgs, bet gan viņa vērtības. Tāpēc mēs izstādē runājam par brīvību, demokrātiju, neatkarību saistībā ar viņa dzīvi. Pie mums brauc skolēni, pensionāri, ģimenes, trīs un pat četras paaudzes. Apmeklētāju skaits ir labi pārvaldāms, tomēr mūsu rūpe ir nākotne – mani bērni un varbūt arī mazbērni vēl to uzturēs, tomēr – kas notiks tālāk? Ja tiek uzskatīts, ka muzejs ir kaut kas pietiekami vērtīgs, gribētos arī tam stabilu pamatu.

Man ir gadījies arī vairākas reizes būt Aspazijas mājā, kur intīmā noskaņā notiek tikšanās ar kādu dzejnieku vai dzejnieci, kas ļoti labi atbilst ēkas interjeram un noskaņai. Dace, kāda ir jūsu pieredze izcilas personības nozīmības un mantojuma saglabāšanā?

Dace Kaukule: Mums ir milzīgs prieks būt muzejam – tieši Aspazijas reklāmas aģentam. Aspazija nav gluži tas, kas Valsts prezidents Jānis Čakste, kurš saka: neveidojiet personas kultu, mēs rīkojamies gluži pretēji, tiešām veidojam Aspazijas kultu un līdz ar to dodam vārdu dzejniekiem. Kā muzejs neesam tik tipisks, cenšamies iet ārpus rāmjiem. Ja ejam ārpus tiem, cilvēki nāk. Redzam, ka šis ir muzejs ne tikai ārzemniekiem, bet arī Jūrmalai, Dubultiem, Latvijai un visai sabiedrībai. Kas šajos dzejnieku vakaros ir bijuši, tie atgriežas.

Piemēram, vakar (20. martā) pie mums bija tikšanās ar Ingu Ābeli. Tomēr – muzejs palīdz saglabāt kāda cilvēka piemiņu, bet jāatceras, ka tā ir divvirzienu kustība. Labi, tu esi muzejs, kas uztur šo piemiņu, bet, ja cilvēkiem nav šādas vajadzības, vienalga nekas nesanāks.

Pašvaldību kultūrpolitika: esoša vai ne?

Tagad aizceļosim uz Salaspili – pie Baibas Īvānes. Pastāstiet, lūdzu, par bibliotēkas pieredzi novada personību piemiņas saglabāšanā!

Baiba Īvāne: Mēs, protams, nepretendējam uz muzeja statusu, tomēr dzejnieks Knuts Skujenieks ir mūsu novadnieks. Viens no katras publiskās bibliotēkas darba virzieniem ir novadpētniecība, un Knuts Skujenieks ir tieši mūsu pilsētas kopienai būtisks simbols. Kopš 2018. gada mums ir virtuālā vietne "knutsskujenieks.lv", tomēr neesam muzejs, jo neveicam pētniecisko funkciju utt. Diskusijas par to, ka Knuts Skujenieks būtu pelnījis īstu muzeju, ir bijušas jau sen, tomēr nav vēl pienācis īstais laiks. Taču bibliotēkai ir liels potenciāls vietējā kopienā runāt par personībām, mūsu ikgadējā tradīcija ir arī Knuta dienas, kas notiek Dzejas dienu laikā septembrī. Runājot par dzejnieka piemiņas saglabāšanu pilsētā, svarīgi ir, lai pašvaldībā būtu cilvēki, kas saprot, ka tas ir svarīgi ilgtermiņā. Risks ir tāds, ka tiek uzsāktas sarunas, bet, ja kādai pašvaldībai nav ilgtermiņa kultūrpolitikas stratēģijas plānošanas, tad pēc kārtējām vēlēšanām var būt atkal jauni jautājumi. Šai gadījumā nerunāju par Salaspili.

Jautājums Gintam: skatoties, ko spilgtu personību piemiņas saglabāšanas kontekstā esi darījis dokumentālajā un spēles kino jomā, kā arī žurnālistikā, rodas jautājums: vai arī jūs savā ziņā veicat tādu muzeja funkciju?

Gints Grūbe: Esmu ļoti pateicīgs muzeju darbiniekiem, jo bez jums neviena filma un grāmata vispār nebūtu tapusi. Neesmu muzejnieks un varu dalīties tikai pieredzes stāstos. Mana pirmā (ar spilgtu personību atmiņas iemūžināšanu saistītā) pieredze bija, kad pirmo reizi nonācu VKKF eksperta statusā. Tad viens pēc otra tika iesūtīti projekti: tāda un tāda operatora vai režisora kapa piemineklis, un mums kļuva skaidrs, ka viss VKKF filmu nozarei domātais budžets tiks izmantots šim mērķim. Otrs, ko esmu secinājis, ka katra paaudze šo memoriālo personu stāstu pārstāsta no jauna, jo parādās jauni avoti, dokumenti, mainās konteksts. Svarīgi, lai šie avoti tiktu saglabāti. Ja es būtu finanšu ministrs, noteikti ieguldītu cilvēkos, kas saglabā šos avotus neatskārstai vajadzībai, jo pēc 100 gadiem varbūt kāds gribēs taisīt jaunu seriālu. Tā ir tāda cilvēku suga, kas pati no sevis nerodas, bet kurā būtu jāinvestē vairāk nekā nekustamajos īpašumos. Atceros arī, kā 2014. gadā mēnesi pēc Krimas okupācijas kopā ar KM valsts sekretāri Daci Vilsoni atvērām Stūra māju – muzeju, kas bija tapis sadarbībā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un vairākām privātām un vēl citām iniciatīvām. Toreiz ar šo stāstu bijām visās Eiropas televīzijās un divos mēnešos ēku, kas bija bez apkures, apmeklēja 45 000 cilvēku.

Pret ko asinās šķēres?

Latvijas Kultūras akadēmijas 2022. gada pētījumā atklājās, ka 74% nozares pārstāvju atbalstīja, ka nepieciešami jauni kritēriji un kārtība, kā tiek veidota kāda iniciatīva ar nolūku muzealizēt kādu, šajā gadījumā, personību. Vienlaikus tika paustas arī bažas, ka tas radīs jaunus birokrātiskos šķēršļus, uzsverot, ka ir jākāpina esošo darbinieku kvalifikācija un jāuzticas viņiem. 58% uzskatīja, ka vajadzētu izstrādāt vadlīnijas pašvaldībām, 52% – ka tādas būtu nepieciešamas privātīpašniekiem. Tika secināts, ka kritēriju izstrāde ir nepieciešama, lai katrā gadījumā nebūtu jāveido jauns mehānisms lēmumu pieņemšanai. No otras puses – skaidrs, ka ir sarežģīti izveidot vienotu kritēriju kopumu ļoti atšķirīgiem muzealizācijas gadījumiem.

J. Garjāns: Ļaujiet man atgādināt, ka 90. gados Latvijā ieradās tautietis no ASV Paulis Lazda un teica, ka Latvijai vajag Okupācijas muzeju – pilnīgi tukšā vietā, ja skatāmies no kolekcijas esamības viedokļa. Šā muzeja pamatā bija ideja, un kolekcija veidojās tikai pēc tam.

Ž. Grende: Kāpēc lietojam vārdu "mēs"? Tāpēc, ka mums ir ļoti liels sabiedrības atbalsts. Fonda "Viegli" mazais aplis ir 2000 cilvēku. Tad, kad Margarēta Lestradena uzdāvināja Purvīša mājas, tas bija mums visiem, mēs esam tikai operatori, lai savestu kārtībā, lai cīnītos par muzeju. Starp citu, Purvīša muzejs pašlaik strādā ar 16 Vācijas pavalstu kultūras ministrijām, meklējot Purvīša gleznas. Runājot par stratēģijām – nu, sasēžamies kopā un izveidojam stratēģiju par mūsu izcilajiem cilvēkiem! Lielās līnijās ir tikai divi ceļi. Fonds "Viegli" ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedrs, un, spriežot par to, kā iegūt aizsardzībai nepieciešamos 850 miljonus eiro, skats ir arī muzeju virzienā. Viņi jautā man, kur tieši asināt šīs šķēres. Lielos virzienos cilvēki, kas nav tieši saistīti ar kultūru, uzskata, ka visi rakstnieki būtu "jāpievieno" LNRMM, Rozentāls – LNMM, Akuratera muzejs varētu būt Torņakalna kultūras centrs un – ejiet uz VKKF pēc naudas. Nākamais solis ir pievienot Kultūras ministriju pie Izglītības ministrijas.

I. Ruskule: Atgriežoties pie muzealizācijas iespējām Latvijā, jāatzīst, ka tās ir milzīgas – par Pēteri Barisonu varētu taisīt muzeju "Skudru" mājās, par Lūciju Garūtu – tepat, viņas dzīvokli, kur saglabājusies memoriālā vide. Piemiņas un atmiņas daudzveidība ir tas, uz ko mums jāiet. Viens no kritērijiem būtu valsts spēja finansēt un uzņemties atbildību par šiem muzejiem. No statistikas viedokļa mūsu valsts pašlaik ir ļoti labi situēta muzeju skaita ziņā, jo atrodamies to valstu starpā, kur uz vienu miljonu iedzīvotāju ir 51 līdz 100 muzeji, esam vienā kompānijā ar Dāniju, Somiju, Franciju, Kanādu, Luksemburgu, Maltu, jo uz mūsu 1,8 miljoniem iedzīvotāju šobrīd ir 130 muzeju.

D. Kaukule: Man būtu replika par vārdu "mēs". Ja mēs kaut ko postulējam ar šo vārdu, tad būtu svarīgi saprast, cik liela būtu šī atbildība.

Viens ir teikt: mums tas ir svarīgi, bet jūs par to samaksājiet. Bet varam iet arī tālāk un izdarīt kaut ko vairāk – arī Aspazijas māja sākumā bija grausts, kas nonāca Jūrmalas muzeja īpašumā, bet tika dibināts fonds, bija Rihards Pētersons, vēl vesela grupa cilvēku, kas darīja, neraugoties uz apstākļiem. Vēl varu kā piemēru minēt arī Skulmju mājas Mālpilī, privāts muzejs, kur ļoti daudz jau bija izdarījusi Valentīna Skulmes sieva.

Ž. Grende: Ja fondam "Viegli" nebūtu šā mūsu "mēs", tad Ziedoņa un Purvīša muzeji izbeigtos jau šā gada 1. janvārī, jo nav naudas.

Pateicoties, ka mums ir šis "mēs", varam savākt naudu darbinieku algām.

R. Meinerte: Ļoti laba piebilde bija par atbildību. Runājot par Latvijas muzejiem – un īpaši – par personību muzejiem, tā ir atbildība par to, ko esi izveidojis. Diemžēl, aplūkojot personību muzeju situāciju, vismaz mūsu (Memoriālo muzeju apvienības) vidū man jāsaka, ka ne par visiem muzejiem man ir prieks un lepnums aicināt uz tiem apmeklētājus. Tas arī ir jautājums par atbildību, dibinātāja atbildību par muzeja atjaunošanu, ekspozīciju... Diemžēl tās nav, un tad jau atgriežamies pie ļoti praktiskiem jautājumiem, vaicājot: dibināsim jaunus muzejus vai vispirms parūpēsimies par to, kas mums ir. Nenoliedzami muzeju veidošanas process Latvijā un daudz kur citur ir bijis ļoti subjektīvs, tomēr svarīgi ir arī neaizmirst objektīvos kritērijus.

Jāpārvērtē arī esošie muzeji

G. Grūbe: Kara apstākļos liela nozīme ir kontrpropagandai, un muzeji un kino to perfekti pilda. Daudzi no šiem muzejiem veic ļoti būtisku padomju okupācijas laika identitātes saglabāšanu, daudzas šīs personības varam uzskatīt par kolaborantiem, bet varam – arī no pretošanās aspekta.

Ojāra Vācieša ekspozīcija tikpat labi var atrasties kā Kara muzejā, tā O. Vācieša muzejā, viss atkarīgs, no kāda aspekta skatās.

Ž. Grende: Man ir ļoti žēl par Vizmu Belševicu, jo viņa no latviešu dzejniekiem ir tikusi vistālāk ceļā uz Nobela prēmiju. Šobrīd nevienam viņas dzīvoklis neeksistē.

J. Garjāns: Jāatceras, ka muzejs ir nevis mērķis, bet līdzeklis.

Piederu tai muzejnieku kategorijai, kas piekristu arī slēgt muzeju, ja tas ir nonācis situācijā, kad vairs nespēj īstenot savu misiju.

Vai vajadzīgs personu katalogs

Diskusijas noslēgumā vēlos visiem klātesošajiem vaicāt: vai ir vajadzīgs kāds universāls šo vēsturisko personu katalogs vai informatīvā bāze, ko var izmantot kā atskaites punktu?

Ž. Grende: Iesaku izlasīt Janīnas Kursītes darbus, šādi akadēmiski fundamentāli pētījumi, kas apskata latviskumu, identitāti, ir vajadzīgi vairāk. Domājot par Latvijas kultūras kanonu, man liekas, ka valstij būtu jāuzņemas atbildība par to, kuri ir tie simboli, kuru piemiņas saglabāšanai valsts finansē šo funkciju.

Šogad Krišjānim Valdemāram aprit 200 gadu, muzeja viņam nav, jāsvin vai tomēr ne? Labais piemērs ir tāds, ka mēs nodibinājām biedrību "Valdemārs" un aicinājām astoņus muzejus sadarboties, lai rudenī Talsos taptu izstāde par K. Baronu un K. Valdemāru.

I. Ruskule: Arī mums komplektēšanas procesā ir jāizšķiras, kurām personībām veidot kolekciju, mums ir kritēriji, pēc kuriem vadās krājuma komisija. Mēs uz tām skatāmies kā uz procesa daļu, kā uz kultūras, nācijas, valsts vēstures daļu ar savu pienesumu. Kaut vai stāsts par to, kā 1895. gadā advokāts, Dziesmu svētku rīcības komitejas vadītājs Jānis Čakste no savas kabatas apmaksāja Jelgavā notikušo Dziesmu svētku koncerta norises vietas jumta remontu, jo tie bija vēsturē lietainākie Dziesmu svētki.

Garjāņa kungs, kā jūs redzat šā saraksta utopisko variantu, vai arī tas ir kāds cits kopums, kas var kalpot par atskaites punktu, kam vajag muzeju?

J. Garjāns: Varu ar cieņu novērtēt to, kā LNRMM ir definējis savus krājuma veidošanas un komplektēšanas principus. Tas rāda, ka, profesionāli pieejot šiem jautājumiem, ir iespējams veidot relatīvus, laika gaitā koriģējamus pieturas punktus. Droši vien būtu lieliski, ja mūsu kultūras plānošanas dokumentos mēs spētu iezīmēt kādus mērķus, tai skaitā arī jaunu muzeju izveidošanai, ko uzskatām par lietderīgiem.

Ž. Grende: Ļoti žēl, ka muzeju nozarē šobrīd nav patiešām dinamiskas stratēģijas, ko darīt tieši šajos apstākļos. Arī Ziedoņa un Purvīša muzeja gadījumā mēs nerunājam par viņu dzīvesstāstiem, bet gan par idejām.