17 °C
Šogad Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotais tradicionālais pasākums "Satiec savu meistaru" – vērienīgā prasmju apgūšana rokām, sirdij un prātam – izvērsies mēneša garumā. Iepriekš šajā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumā, kas notiek kopš 2012. gada, meistarus varēja satikt vienu nedēļas nogali visā Latvijā, bet tagad interesenti katru nedēļas nogali tiek aicināti savā novadā, šonedēļ – Zemgalē, Sēlijā un Rīgā.
"Ir lielāka izvēles iespēja gan meistariem satikt citam citu, gan cilvēkiem no viena novada iepazīties ar prasmēm citā," saka Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) eksperte Linda Rubena, "un cilvēkiem, kuriem patīk meistaru dienas apvienot ar Latvijas apceļošanu, tagad arī nav tik grūti izvēlēties, kurp doties, nekā tad, ja divās dienās saistošas norises ir visā Latvijā." Vai tā – katru nedēļas nogali savā novadā – būs arī turpmāk, rādīs šā gada pieredze un pasākuma apmeklētība.
6. un 7. aprīlī meistaru dienas notika Vidzemē, 13. un 14. aprīlī Kurzemē, šajā nedēļas nogalē, 20. un 21. aprīlī, meistari ar savām prasmēm iepazīstinās Zemgalē, Sēlijā un Rīgā – tādēļ šī nedēļas nogale varbūt būs visblīvākā. Akcija noslēgsies aprīļa pēdējā nedēļas nogalē, 27. un 28. aprīlī, Latgalē. Labi sanācis, ka šogad aprīlī iekrīt visas četras nedēļas nogales, jo arī visā Eiropā tieši aprīlī notiek amatu dienas.
Šogad pieteikts vairāk nekā divsimt norises vietu, un tas ir vairāk nekā pērn. Vairāk nekā sešdesmit vietās varēs iepazīt dažādu veidu aušanu, tiks darinātas jostas, rakstaini cimdi, tradicionāli ar savām prasmēm piedalās pinēji, keramiķi, kokapstrādes meistari un pieteikušies arī pāris kalēji. Varēs iepazīt visdažādākās virtuves ne tikai kultūrtelpās, bet arī citur. Spārē, piemēram, varēs apgūt ūdenskliņģeru cepšanas māku, ir pieteiktas kūku darbnīcas un mājas tortes cepšanas prasmes. Linda Rubena secinājusi – iesākumā meistari bija vai vilktin jāvelk iesaistīties norisē, bet nu atsaucība ir liela un grūtākais ir izšķirt, vai visi pieteikumi atbilst sarīkojuma kritērijiem.
Ik gadu piedalās arī diasporā dzīvojošie latvieši. Šogad tā ir Indra Pētersone Minsterē, kura sniegusi adīšanas un tamborēšanas meistarklases un pati šogad apguvusi smalko knipelēšanas prasmi kursos pie vācu meistarēm. Knipelējot rodas gan smalkas mežģīnes, gan citi ne mazāk sarežģīti citu materiālu darinājumi, ko ierāda arī studijā "Bārbele" Vanda Podiņa un vairāki meistari Madonas pusē.
Jaunas iezīmes šogad arī mūzikas jomā – zvangas spēlēšana. Tas ir lielam zvanam līdzīgs vibrējošs metāla instruments, kas vislabāk saskan ar kokli. Savos skaņdarbos to visbiežāk izmanto komponists Raimonds Tiguls. Zvangu gatavošanu, skaņošanu un spēlēšanu ar dažāda izmēra skaņojuma zvangām piedāvā "Mežkrūzēs" Jaunpiebalgas pagastā Cēsu novadā topošajā skaņu takā mežmalā, kurp aicina Juris Cers.
"Laipas" mantojums
Gulbenes novada Lizuma pagasta kultūras nams atrodas kādreizējā muižas klētī. Tādēļ tautas valodā šo vietu sauc arī par Lizuma kultūras klēti. Rokdarbniece Līga Ozoliņa te vada Lizuma amatnieku kopu "Laipa", kas pastāv kopš 2008. gada.
Te ada cimdus, zeķes, tamborē, mezglo lina dvieļu galus un auž celaines. Amatnieku kopas "Laipa" nosaukums simbolizē tās ideju – kopt un nodot tālāk no senčiem pārmantotās vērtības un amatniecības tradīcijas. "Laipā" darbojas vairāk nekā divdesmit meistares katra ar savu pieredzi. Kā stāsta Līga, adījusi gan viņas mamma, gan vecāmamma. Līgas aizrautība ir celaiņu jostu aušana, kas ir vissenākais aušanas veids.
"Ja kādam šķiet, ka vecāsmātes glabātais un varbūt tā arī nevalkātais baltais krekls mūsdienās vairs nekur nav liekams, lai nemet ārā, bet atdod "Laipai"," aicina kopas vadītāja. "Rūpīgāk ieskatoties, krekla augšmalā var pamanīt tik smalkus izšuvumus, ka var tikai pabrīnīties kā bez elektrības skalu gaismā ko tādu varēja dabūt gatavu! Šos rakstus var pārņemt, saglabāt."
"Laipas" meistarēm katrai savs rokraksts. Viena izšuj no pērlītēm zīļu vainadziņus, ko valkā pie tautastērpa, cita tamborē modernus lakatus, krāsainas jakas, brunčus un kleitas. Ne jau vairumā, bet pa vienai oriģinālai un neatkārtojamai. Un gan jau ģērbs atradīs savu valkātāju. Manu uzmanību piesaista tamborēti rozā brunči un kleita, kas no gaiši pelēkas plecos pāriet pakāpeniski tumši zilos toņos apakšmalā. Lai šī pāreja nebūtu krasa, autore Ilze Dambrova atklāj mazu noslēpumu: tamborēts no diviem kamoliem. Ja kādreiz jābrauc uz ārzemēm, tērpieties rokdarbā un jūs nekļūdīsieties, ieteic meistare, bet mēs uzcērtam turku lupatas…
Līgas Ozoliņas lepnums ir mape, saglabājusies vēl no Kaucmindes laikiem, kas piederējusi šīs skolas audzēknei Ilzei Lūsei. Šajā relikvijā atrodami visdažādākie paraugi, kurus pētīt un studēt. Bet viens no lielākajiem "Laipas" dārgumiem ir tamborēts galdauts. Apmēram 1906. gadā Lejasciemā Līgas Ozoliņas vecmammai, tolaik Emmai Piņķei, piederējis grāmatu veikaliņš, uz kuru nākusi arī dzejniece Tirzmaliete, kas turpat kaimiņos dzīvojusi. Runājušās par dzīvi un rokdarbiem, un tā šajās sarunās tapis arī tamborētais galdauts, kas gan tagad cietis no laikazoba, bet kāda tamborētāja apņēmusies smalko rokdarbu atjaunot.
