Mūspusē garās ziemas naktis dāsni izgaismo spožas zvaigznes, no kurām visspožākā ir ne pārāk augstu virs apvāršņa esošais Sīriuss. Bet tieši virs šīs zvaigznes izvietojies vesels debess uguntiņu klaids: dzeltenā Kapella, sarkanais Aldebarans, zilganais Pollukss, baltais Rīgels, oranžā Betelgeize un citas. Mazāk šo spīdekļu var novērot pavasara un vasaras naktīs, savukārt rudens pusnaktī tur jau vispār gozējas faktiski tikai viens spilgts “punkts” – debesjuma dienvidos spīd vientuļais Fomalhauts. Arī raganas zvaigzne.

Salīdzinoši unikāla parādība

Tulkojumā no arābu valodas Fomalhauts nozīmējot “Dienvidu zivs mute”. Pirmie šo zvaigžņu kopojumu tā nodēvējuši senie ēģiptieši: atbilstoši mītiem “dienvidu zivs” izglābusi dzīvību dievietei Izīdai, par ko tā uznesusi to debesīs. Nav īsti zināms, vai par to zinājuši Senās Babilonijas iedzīvotāji, taču tās zvaigžņu vērotāji šajā zvaigžņu grupā bija saskatījuši tieši zivs veidolu. Savukārt senie grieķi, pilnībā nekautrējoties, vienkārši pārņēma ēģiptiešu mitoloģiju un nodēvēja zvaigznāju par godu zivij, kas mita ezerā netālu no Bambiki pilsētas un esot savulaik izglābusi dzīvību vietējai dievietei Derketo, kuras kults bija izplatīts grieķu kolonijās Mazāzijā.

No senajām leģendām zvaigznājs pārceļoja uz Klaudija Ptolemaja (II gs.p.m.ē.) zvaigžņotās debess katalogu, kurš tur bija saskaitījis 12 zvaigznes. Tiesa, visspilgtāko no tām viņš tomēr nevarēja pieskaitīt nevienam zvaigznājam un padarīja par robežobjektu starp zodiakālo Ūdensvīru un Dienvidu Zivi. Tiem laikiem tas nav unikāls gadījums, jo tādas “kopīgās” zvaigznes bija arī citiem zvaigznājiem. Tulkojot Ptolemaja darbus, arābu zinātnieki šo zvaigzni pieskaitīja Dienvidu Zivij, bet no turienes tā nonāca Eiropas zinātnieku veidotajos katalogos, kur tā jau bija nodēvēta par Fomalhautu.