Šogad “SPĪGANĀ” par pirts būšanām un smalkumiem stāsta “Mīļpirtiņas” pirtniece LAILA SĒJĀNE. Jāatzīst, ka Laila lieliski prot noturēt līdzsvaru starp Smalkās pasaules jušanu un respektēšanu un gluži sazemētu un “taustāmu” izpratni par ķermeņa veselību un vajadzībām. Iepazīsties!

Sāksim ar to, cik bieži tu pati pirtī ej.

Strādāt vai atpūsties?

Atpūsties! Atjaunoties priekš sevis.

Atpūsties pēdējā laikā sanāk ļoti maz. Senāk mums bija burvīga tradīcija, man ar manām māsām Pirts RaGanām un mūsu “ganu” Jāni: reizi mēnesī tikāmies pie manis vai kādā citā pirtiņā. Tad nāca kovids un izputināja ierasto kārtību... Lutinu visus un mācu, bet pašai nesanāk tik bieži, kā gribētos.

Cik bieži gribētos? Kāds būtu tas optimālais biežums?

Man būtu optimāli reizi mēnesī. Tā no sirds atpūsties. Tā, kā mēs to darījām. Tūlīt visi būsim arī SPA speciālisti, ne tikai pirtnieki. Tad parastā atpūta bija tāda: satiekamies – kurš grib masāžu, kurš – pirti, kurš – abus, kurš – vienkārši ar draugiem pabūt. Tāda reize man būtu gana. Bet dzīvē, jā, sanāk retāk.

Kā pirtniece strādājot, tu efektu, nu vismaz no temperatūras kontrastiem, arī jūti? Vai pirtniekam arī kāds labums tiek?

Man tas ir sirdsdarbs, es gūstu labumu (vienkāršiem vārdiem sakot – kaifu) no tā, ka redzu, kāds cilvēks atnāk – noguris, norūpējies… Un aiziet ideālā variantā, lidojot centimetrus virs zemes. Laimīgs nopūšas. Kad dzirdu jau procesa laikā tās nopūtas – tā ir kā simfonija manām ausīm! Tātad es daru viņam labāk. Lūk, no tā es gūstu baudu!