Kad par paranormālām parādībām stāsta kāds cilvēks, kuram pašam kaut ko tādu nācies piedzīvot, parasti jau viņam neviens lāgā negrib noticēt. Grūtāk paust skepsi ir tad, kad par notikumu aculieciniekiem kļuvusi vesela grupa no aizspriedumiem un reliģiskajiem māņiem pilnībā brīvu cilvēku. Tāds gadījums fiksēts tajos tālajos laikos, kad risinājās 1. Pasaules karš. Francijā kādā zemnieku mājā sāka periodiski parādīties kāda vācu virsnieka spoks, turklāt spējot uzdzīt mēmas šaubas arī visas kara šausmas piedzīvojušajiem karavīriem.

Meklēsi savu melno dvēseli

1914. gada vasarā Vācijas armija virzījās no Francijas ziemeļiem dziļāk valstī, un tās ceļā patrāpījās kāds zemnieku ciemats. Franču karaspēks un viņu sabiedrotie angļi atkāpās, bet iebrucēji sāka aplaupīt vietējos iedzīvotājus. Tiesa, pamatā iztiekot bez fiziskas izrēķināšanās ar cilvēkiem. Tādā veidā vienu no ciemata mājām aizņēma kāda vācu apakšvirsnieka vadīta vienība. Kaut kāda iemesla dēļ paša saimnieka tajā momentā nemaz nebija mājās, savukārt viņa jauniņā sieva ar mazgadīgo bērniņu tur bija palikuši. Tāpat palikuši bija arī kaimiņi citās mājās.

Mājas pagrabā vācu karavīri atrada vīna krājumus un sāka pļēgurot, savukārt pats apakšvirsnieks sāka uzmākties saimniecei. Novesta līdz izmisumam, jaunā sieviete ataicināja uz māju ciemata veco garīdznieku, cerot, ka viņš varbūt spēs viņu pasargāt no potenciālās vardarbības. Turklāt bija arī zināms, ka nākamajā rītā vāciešiem jādodas prom no ciemata. Garīdznieks atsaucās sievietes lūgumam, ieradās un ne soli neatkāpās no viņas.