Atklātībā nākušie Trešā reiha specdienestu arhīvu dokumenti snieguši ieskatu par savā ziņā unikāla spiegu midzeņa jeb tā dēvētā bordeļa pastāvēšanu, kam bijusi visnotaļ traģiska loma daudzu šīs iestādes pļāpīgo apmeklētāju liktenī. Vēstīts, ka laikā no 1940. līdz 1945. gadam šo iestādi stingrā specdienestu uzraudzībā pārvaldījusi ārēji efektīgā Kitija Šmita.

Gultas prieki un tur izdvestie noslēpumi

Seksa izmantošana spiegošanas interesēs ir mūžveca parādība, turklāt tāda tā saglabājusies arī mūsdienās un daudzu valstu specdienestu interesēs, iespējams, plaukst un zeļ vēl varenāk nekā sendienās. Galvenie izpalīgi šajā procesā allaž bijušas vieglas uzvedības meičas jeb konkrētos namos mītošas un “strādājošas” prostitūtas, no kurām daudzām ir jāprot apvienot mīlas prieku sniegšanas un prasmīgas izklaušināšanas talantus. Jo sevišķi tajos gadījumos, kad klienti ir ietekmīgas vai vienkārši bagātas personas.

Nacistu izlūkošanas vēsturē šajā aspektā īpaša vieta ierādāma Kitijas Šmitas vadītajai iestādei, kuras pastāvēšana jau sākotnē bija ciniski paredzēta tieši spiegošanas nolūkiem. 

Šajā bordelī visi numuriņi bija burtiski pārbāzti ar tā laika vismodernāko slepeno noklausīšanās un ierakstīšanas tehniku, ko bija uzstādījuši visprofesionālākie elektronikas speciālisti. 

Visa ar to saistītā dokumentācija, protams, bija uz visstingrāko noslepenota. Noklausīšanās galvenais centrs bija ierīkots turpat nama pagrabtelpā, un tur darbojās pieredzējušu līdzstrādnieku komanda SS virsnieka Gintera Voltkes vadībā.