Kopš ķeltu tālīnie senči iekaroja Eiropas rietumus un centra daļu, pagāja vairākas tūkstošgades, kamēr viņi apguva Atlantijas piekrasti, Alpu ielejas, Reinas, Luāras, Sēnas krastus. Bet tad – aptuveni I tūkstošgades pirms mūsu ēras otrajā ceturtdaļā – iesākās laikmets, kad nepieredzēti bagātīgas lietavas un pārlieku biežie plūdi sāka postīt jaunās ķeltu zemes. Un viņi, šīs nepieciešamības dzīti, devās apgūt jaunas zemes, nokļūstot līdz pat Mazāzijai. Tā bijusi patiešām varena civilizācija.

Vairāk nekā kareivīgas ciltis

Apzināts, ka pirmo reizi rakstos ķeltu vārdu minējis Hekatejs aptuveni 500. gadā pirms mūsu ēras. Vēlāk viņus jau minējis arī Hērodots, kurš, kā zināms, savas virszemes gaitas beidzis aptuveni ap 400. gadu pirms mūsu ēras. Viņš rakstīja, ka “Donava savu tecējumu sāk ķeltu zemē, kas izpletusies līdz okeānam rietumos”. Var pieņemt, ka dienvidnieki ar ķeltiem iepazinušies jau VI gadsimtā pirms mūsu ēras, kad uzplauka tirdznieciskās attiecības starp Vidusjūras zemēm un kontinenta ziemeļu apgabaliem. Un, protams, viņus nevarēja nezināt ar sevišķu ekspansionistisko aktivitāti apveltītie leģendārie grieķi.

Taču līdz V gadsimtam pirms mūsu ēras ķelti faktiski bija tikai viena no tā dēvētajām barbaru ciltīm, kas mita tuvu grieķu pasaules robežām, lai gan jau bija sākuši tām bīstami pietuvoties. Bet aptuveni ceturtdaļgadsimtu pēc Hērodota nāves Itālijas ziemeļus pārpludināja no Alpiem atnākušo barbaru pūļi, un tie bija tieši ķelti, kurus romieši par viņu ārkārtīgo pieķeršanos košām krāsām dēvēja par galliem (gall – gailis).

V gadsimtā pirms mūsu ēras ķelti bija aizgājuši līdz Po upes ielejai un izveidoja tur tā dēvēto Cizalpu Galliju, daļēji no turienes izspiežot etruskus. Avoti vēstījuši, ka pirmie virzību uz dienvidiem sākuši insubru cilts pārstāvji, kuri iznīcinājuši lielo etrusku pilsētu Melpumu un izveidojuši tās vietā savu centru Mediolānu (vēlāk un tagad Milāna). Citas ciltis – boiji, lingoni un senoni – apmetās Emīlijā un Lombardijā.