Neprotot lāgā rīkoties ne ar zobenu, ne šķēpu, sievietes ņēma rokās mēreni pierastākos cirvjus un veserus un sāka ar tiem rīkoties gluži kā profesionāli malkascirtēji.

Cilvēku sabiedrības kopīgajā apziņā stabili nostiprinājies sievietes vispirms kā dzīvesbiedres, mātes, bērnu audzinātājas un mājas pavarda uzturētājas veidols. Tostarp viņu saimē vienmēr bijušas arī tādas gana spilgtas personības, kuras par savu aicinājumu uzskatījušas militāro dienestu: ar šauteni, zobenu vai šķēpu rokā viņas kaujas laukā spējušas apliecināt, ka praktiski ne ar ko neatpaliek no vīriešiem. Bet tad, ja karš atnāca uz viņu mājām, to un savu bērnu aizsargāšanai par varonīgām karotājām kļuva arī tādas sievietes, kuras iepriekš pat nebija sevi spējušas iedomāties tādā lomā.

Astotajā gadsimtā arābi pārkļuva pāri Gibraltāra šaurumam un iekaroja lielāko daļu Pireneju pussalas. Varaskārie kristieši nevēlējās tik viegli samierināties ar tādu zaudējumu, tāpēc sāka pakāpeniski atkarot okupētās zemes. Kopumā vismaz 800 gadus kristieši karoja ar musulmaņiem par topošās Spānijas teritoriju, atsevišķas pilsētas vairākkārt pārcieta ilgstošus aplenkumus, kuru laikā vīriešiem līdzās pilnībā līdztiesīgi cīnījās arī sievietes.

1148. gadā grāfs Raimunds IV Barselonietis atkaroja saracēņiem Tortosu – svarīgu atbalsta punktu netālu no piekrastes. Pēc gada saracēņi tomēr sadomāja atgūt šo cietoksni. Turklāt bija izdevies piemeklēt ļoti piemērotu laiku: grāfs bija aizvedis garnizonu, un praktiski visi vīrieši bija devušies šturmēt uz ziemeļaustrumiem no Tortosas esošo pilsētu Leridu. Saracēņi aplenca šķietami bezpalīdzīgo Tortosu un pieprasīja to viņiem atdot bez liekas pretošanās. Taču pilsēta atbildēja ar varonīgu noraidījumu.