Sākoties 2. Pasaules karam, Polijai piederēja salīdzinoši neliela tā dēvētā zelta rezerve: 95 tonnas monētās un lietņos, proti, par kārtu mazāk nekā tā laika lielākajām valstīm, taču, kā mēdz teikt, zelts tomēr ir un paliek zelts...

Avotos vēstīts, ka 1939. gada vasarā Polijas varas iestādes pusi savu dārgumu izveda no Varšavas virzienā uz austrumiem, lai tas būtu iespējami tālāk no agresīvās Vācijas. Dārgā krava nonāca tolaik Polijai piederošajā Brestā, uz kurieni ceturtajā dienā pēc vācu iebrukuma nogādāja arī atlikušās 38 tonnas zelta. To visu izvietoja leģendārā Brestas cietokšņa kazemātos, lai gan šī vieta kā bankas seifs kalpoja tikai vienu nedēļu – strauji apejot Varšavu, vācu tanki no Austrumprūsijas jau bija devušies tieši Brestas virzienā. Monētas un lietņus atkal salādēja vilciena vagonos, un 1939. gada 13. septembrī šāds “zelta sastāvs” šķērsoja Rumānijas robežu, bet, kad 17. septembrī zem vāciešu spiediena jau sabrukušās Polijas austrumos ienāca PSRS karaspēks, poļu zelta rezerve jau bija aizceļojusi līdz Stambulai. Kā pauduši vēstures pētnieki – poļi gan karoja itin braši, taču ne īpaši sekmīgi, tomēr savas zelta rezerves evakuācijas speciālo operāciju viņi esot izpildījuši spīdoši un nevainojami. Esot zināms, ka to nodrošinājis pulkvedis Ignacijs Matuševskis, kurš līdz 1917. gadam bija dienējis Krievijas cariskajā armijā, bet 20. un 30. gados vadījis Polijas valsts izlūkdienestu un arī Finanšu ministriju.