Polijas zelta rezervju odiseja 2. Pasaules kara laikā un pēc tā

Avotos vēstīts, ka 1939. gada vasarā Polijas varas iestādes pusi savu dārgumu izveda no Varšavas virzienā uz austrumiem, lai tas būtu iespējami tālāk no agresīvās Vācijas. Dārgā krava nonāca tolaik Polijai piederošajā Brestā, uz kurieni ceturtajā dienā pēc vācu iebrukuma nogādāja arī atlikušās 38 tonnas zelta. To visu izvietoja leģendārā Brestas cietokšņa kazemātos, lai gan šī vieta kā bankas seifs kalpoja tikai vienu nedēļu – strauji apejot Varšavu, vācu tanki no Austrumprūsijas jau bija devušies tieši Brestas virzienā. Monētas un lietņus atkal salādēja vilciena vagonos, un 1939. gada 13. septembrī šāds “zelta sastāvs” šķērsoja Rumānijas robežu, bet, kad 17. septembrī zem vāciešu spiediena jau sabrukušās Polijas austrumos ienāca PSRS karaspēks, poļu zelta rezerve jau bija aizceļojusi līdz Stambulai. Kā pauduši vēstures pētnieki – poļi gan karoja itin braši, taču ne īpaši sekmīgi, tomēr savas zelta rezerves evakuācijas speciālo operāciju viņi esot izpildījuši spīdoši un nevainojami. Esot zināms, ka to nodrošinājis pulkvedis Ignacijs Matuševskis, kurš līdz 1917. gadam bija dienējis Krievijas cariskajā armijā, bet 20. un 30. gados vadījis Polijas valsts izlūkdienestu un arī Finanšu ministriju.

Ignacijs Matuševskis.

Foto: Vida Press

Kopā ar vērtīgo kravu nonākot Stambulā, Matuševskis spēja izvairīties no uzmācīgajiem turku piedāvājumiem nekavējoties deponēt poļu zeltu savās vietējās bankās, rezultātā to visu nogādājot Sīrijā, kuru tolaik pilnā mērā kontrolēja koloniālā Francija. Bet 1939. gada oktobrī franču kara kuģi poļu zeltu nogādāja Francijā, savukārt vienlaikus Londonā apmetusies Polijas tā dēvētā trimdas valdība centās apsūdzēt pulkvedi Matuševski valsts zelta rezervju izšķērdēšanā, lai gan patiesībā viņš bija galvenais to glābējs un sargātājs. Var piebilst, ka savdabīgā kārtā šo poļu zelta rezervi pārvadāja, izmantojot ārkārtas aizņēmumu, ko bija piešķīris amerikāņu uzņēmums Socony-Vacuum, kas mūsdienās pazīstams kā ExxonMobil – viens no pasaules lielākajiem naftas ieguvējiem.

Līdz 1940. gada maijam Polijas zelts glabājās Francijas valsts bankā, taču tad, kad pienāca arī Parīzes kārta izciest Vācijas armijas uzbrukumus, tas atkal “sakāpa” vagonos un kuģos, lai turpinātu evakuācijas sāgu. Poļi paši vēlējās šo kravu nogādāt pāri okeānam uz ASV, taču franču varas iestādes praktiski bezierunu kārtā to nogādāja savās Āfrikas kolonijās. Tādējādi prasmīgi sapakotās kastes ar dārgo kravu no Brestas Austrumeiropā caur Brestu Francijā un Sahāras tuksneša smiltājiem aizceļoja uz mūsdienu Mali teritoriju pašā Āfrikas kontinenta centrā.

1940. gada rudenī, jau pašā 2. Pasaules kara speltē, Polijas emigrācijas valdība ASV tiesā iesniedza prasību pret Franciju, un amerikāņi acumirklī to pieņēma, vispirms prasības nodrošinājuma nolūkā uzliekot arestu visiem Francijas valdības kontiem ASV bankās. Tiesa ievilkās uz trim gadiem jeb praktiski līdz tam momentam, kad franču koloniālie valdījumi Āfrikā nonāca faktiskajā ASV pārvaldībā. Tad jaunā Francijas valdība beidzot piekrita atdot poļiem viņu zeltu, taču vienlaikus tomēr spēja iztirgot solījumu segt visus parādus saistībā ar militāro palīdzību, kuru Francija sniegusi Polijai no 1939. gada septembra līdz 1940. gada jūnijam.

Tuvojoties 1944. gada beigām, poļu zelts beidzot pameta Āfriku, lai sadalītā veidā nonāktu Anglijas, ASV un Kanādas bankās. Savukārt toreizējā ģenerāļa Šarla de Golla vadītā Francijas valdība no Maskavas saņēma šādu vēstījumu: “Padomju valdība izsaka protestu pret poļu zelta nodošanu emigrācijas valdībai Londonā, jo jau rīt tā vairs nebūs Polijas valdība...” Un, kā zināms, tā tas arī notika – leģendārajā pasaules pārdalīšanas jeb tā dēvētajā Jaltas konferencē 1945. gada sākumā visas ieinteresētās puses vienojās par jaunas Polijas valdības izveidošanu, lai gan gluži formāli iepriekšējā trimdas valdība turpināja eksistēt līdz pat 1990. gadam, taču pēc Josifa Staļina un ASV prezidenta Franklina Rūzvelta vienošanās Krimā tā praktiski nevienam vairs lāgā neinteresēja.

Sākās jaunās Polijas varas ilgstošas pārrunas ar Londonu, jo Britānijas bankās tobrīd atradās divas trešdaļas pirmskara Polijas zelta rezervju pārpalikumu un poļi vēlējās atgūt vismaz to. Taču angļi jau uzreiz izvirzīja jaunas pretenzijas, piestādot savus aprēķinus, kas liecināja, ka laikā no 1939. līdz 1945. gada pavasarim dažādu Polijas karaspēka vienību vajadzībām iztērējuši kopumā 150 miljonus sterliņu mārciņu, un tas vispār esot ievērojami vairāk par viņu rīcībā esošajām poļu zelta rezervēm.

Šīs “pārrunas” ievilkās uz vairākiem gadiem, kamēr uz PSRS orientētajās Austrumeiropas valstīs notika nacionalizācija. Rezultātā gluži formāli angļi gan it kā atdeva Polijai tās zeltu, taču faktiski viss bija vienkārši ieskaitīts kā kompensācija eiropiešu privātīpašniekiem par sociālistiskās Polijas viņiem atņemtajiem jeb nacionalizētajiem uzņēmumiem un citiem īpašumiem...