Pēc tam kad, padomju tankiem iebraucot Baltijas valstīs, Padomju Savienība nesaņēma nekādus protestus ne no Vācijas, ne no karā ierautās un franču armijas sakāves dēļ apjukušās Rietumeiropas, Maskavā tika pieņemts lēmums par parlamentāro struktūru vēlēšanām Baltijā. Bija nepieciešams radīt ārpasaulei ilūziju par brīvām, demokrātiskām vēlēšanām un sekojošu paklausīga parlamenta tikpat paklausīgu balsojumu par "brīvprātīgu" pievienošanos "lielajai un brālīgajai padomju tautu saimei".

Ceturtajā jūlijā Ministru kabinets pieņēma un dienu vēlāk amatā pagaidām vēl esošais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja likumu par Saeimas vēlēšanām. Tām vajadzēja notikt jau pēc desmit dienām. Formāli vēlēšanas noritēja saskaņā ar 1922. gada Satversmi, taču faktiski visu noteica LKP vadība, kuru instruēja no Maskavas ieradušies "padomdevēji" – dokumentos viņi tiek saukti par biedriem Sergejevu un Vladimirovu. Uzvārdi biedriem droši vien nebija īsti.

Netika pieļauta pat doma, ka vēlēšanās varētu startēt vēl kāds saraksts bez Maskavas akceptētā "Darba tautas bloka". Latviešu pilsoniskās inteliģences saraksts "Demokrātiskais bloks", kuru steigā mēģināja sastādīt advokāts Atis Ķeniņš un kurā bija iekļauti ģenerālis Jānis Balodis, bijušie ministru prezidenti Voldemārs Zamuels, Hugo Celmiņš, rakstnieks Kārlis Skalbe, senators Konstantīns Čakste un citi labi pazīstami cilvēki, netika pieņemts formālu atrunu dēļ, tāpat kā "Bezpartejisko zvejnieku, sīkzemnieku, amatnieku, strādnieku un vidusšķiru vēlētāju" saraksts.