"Somija bija kapitulējusi 13. martā, aprīlī vācieši okupēja Dāniju un Norvēģiju, 14. jūnijā Parīze padevās bez pretošanās, un nākamajā dienā Lietuva, Latvija un Igaunija saņēma Padomju Savienības ultimātus – radīt jaunas valdības un ielaist sarkanās armijas spēkus... Nāca nakts uz 17. jūniju. Nakts bija klusa, rāma. Dzirdēja gaiļus, suņu riešanu kaut kur tālumā. Lielgabalus nedzirdēja. Šautenes arī ne. Jābūt karam, drīz, tūlīt, pēc dažām minūtēm – citādi būt nevarēja. Kara nebija. Nakts palika klusa..." (P. Klāns, "Kadet, uguni")Šajā naktī Latviju ieņēma Padomju Savienības sarkanarmija. Pēc Maskavai paklausīgas profesora Augusta Kirhenšteina valdības izveidošanas sākās Latvijas dzīves pārveidošana pēc "padomju parauga". Arī Latvijas armijas...

1940. gada 21. jūnijā Kirhenšteina valdības jaunais kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis, stājoties amatā un uzrunājot virsniekus Kara ministrijas ēkā, teica: "Esmu uzņēmies kara ministra pienākumus šajā grūtajā un satrauktajā laikmetā. Lūdzu jūs sniegt man iespējamo palīdzību, lai mūsu armija labāk varētu veikt savus uzdevumus, un palīdzēt celt un vairot viņas kaujas spējas." Ironiski, ka tieši R. Dambītis 1918. gada novembrī bija pirmais tolaik jaunizveidotās Apsardzības ministrijas pārvaldnieks un vadīja ministrijas darbu līdz pirmā ministra Jāņa Zālīša iecelšanai amatā. Lai arī R. Dambītis ieņēma kara ministra amatu, taču par likumīgu šo A. Kirhenšteina valdību un kara ministru uzskatīt nevar. R. Dambītim bija lemts arī formāli likvidēt gan ministra amatu, gan ministriju, gan arī mūsu valsts bruņotos spēkus, jo nekādu "kaujas spēju vairošanu" okupācijas vara mūsu valsts armijai neparedzēja...