Gan mūsdienu Krievijā, gan daudzviet tās ietekmes zonā izplatīts ir viedoklis par to, ka Krievija varbūt arī ir bramanīga lielvalsts, taču tā nekad un nekam neesot uzbrukusi pirmā, visas savas leģendārās vēsturiskās uzvaras gūstot tikai nolūkā aizstāvēt dzimto zemi. Patiesībā tas tā vienlaikus gan ir, gan arī nav. Lai arī no tā praktiski nekas neizdevās, tomēr krievu caru nodomos savulaik vismaz ietilpa kaut kas līdzīgs tam, kā rīkojušies briti, amerikāņi un citi imperiālistiskie iekarotāji.

Tālais mērķis – pirātu Madagaskara

Uzvarējis Ziemeļu karā, imperators Pēteris I nekādā ziņā negribēja aprobežoties tikai ar to vien. Savā ziņā Eiropā jau bija par šauru, viņš savu valsti vēlējās redzēt kā galveno starpnieku jūras tirdzniecības darījumos visas pasaules mērogā: Krievijas flotei vajadzēja iziet okeānu plašumos, nodrošinot Eiropas saikni ar Ķīnu, Ameriku un Indiju. Un kādā brīdī liktenis viņam piesvieda izdevīgu gadījumu.

18. gadsimta sākumā Madagaskaru uzskatīja par vienu no visbīstamākajām vietām pasaulē – to pārvaldīja pirāti leģendārā ļaundara Kaspara Vilhelma Morgana vadībā. Pirāti tur laupīja bez izņēmuma visu valstu kuģus, kuriem bija vien kaut kāda interese par Indiju, jo jūras ceļš uz turieni neizbēgami veda caur šo salu. Notikumi attīstījās tiktāl, ka Holande, Francija un Britānija, turpinot apstrīdēt viena otras tiesības uz kolonijām, kādā brīdī tomēr izlēma apvienoties nolūkā izsvēpēt pirātu midzeni lielajā salā.