Traģēdijas stadionos diemžēl nav bijis retums. Jo tā tas ir: sākot valdīt pārmērīgām emocijām, pūlis mēdz kļūt nekontrolējams, agresīvs, pats sev bīstams. Statistika patiešām ir baisa: Kali (Kolumbija) 1982. gadā – 24 bojāgājušie un 250 smagi ievainoto, Šefīlda (Anglija) 1989. gadā – 45 un 200, Gvatemalā 1995. gadā – 82 un 147. Lielākā daļa šo cilvēku gājuši bojā tribīnēs vai šaurajās ejās, fanātiķu izraisītā paniskā drūzmā.

Nelādzīgais vārtu guvums

Līdz pat vēl gluži nesenam laikam nekas daudz nebija zināms par notikumiem 1982. gada 20. oktobrī, kas risinājās Maskavā stadionā “Lužņiki”. Diemžēl PSRS varas iestādes ilgstoši centās slēpt ar šo traģēdiju saistītos faktus, tāpēc pilnībā precīzu datu par visu nav arī šodien. Dažādos aprēķinos lēsts, ka tajā reizē paniskajā drūzmā gājuši bojā 66, bet citi avoti uzskata, ka pat vismaz 340 cilvēki.

Tajā dienā Maskavas futbola klubs “Spartak” UEFA kausa izcīņas 1/16 fināla spēlē tikās ar Nīderlandes klubu “Harlem”. Diena bija padevusies maskavīgi auksta – sniegs, ledains vējš, mīnus desmit grādu temperatūra. Iespējams, arī tādēļ tribīnes pildījās ļoti negribīgi. Taču krievu sporta līdzjutēji ar to vien nekad nav bijuši viegli iebiedējami, jo – viņi zina metodi, kā var labi sasildīties, ja tā var teikt, no iekšpuses. Lai kā arī būtu, stadionā tovakar sapulcējās aptuveni 16 500 uzticamāko futbola līdzjutēju. Vismaz tādu skaitli savulaik “izpļāpājis” toreizējais stadiona direktors Viktors Kokriševs. Neliela daļa bija arī kaislīgo holandiešu futbola cienītāju, bet pamatmasu, protams, veidoja vietējie – galvenokārt Maskavas jaunieši, kurus, patiesību sakot, pat grūti dēvēt par klasiskiem “faniem”.