Par tā dēvēto sabiedroto speciālo palīdzību PSRS 2. Pasaules karā pēdējā laikā piemin aizvien biežāk, un bieži sastopams vēstījums par to, ka PSRS par lendlīzi esot norēķinājusies tīrā zeltā. Mūsdienu pētnieki pauduši, ka tas ir mīts, kas radies saistībā ar britu kreisera “Edinburgh” nogrimšanu kopā ar itin iespaidīgu padomju zelta kravu uz klāja. Kam īsti toreiz bija domāta šī tik bīstamos apstākļos pārvadājamā, īpaši vērtīgā krava?

Polārie konvoji kā vienīgais ceļš

Pirmās piegādes palīdzības PSRS programmas ietvaros iesākās 1941. gadā, un visīsākais ceļš toreiz bija cauri Barenca jūrai, tāpēc PSRS ostas Murmanskā un Arhangeļskā kļuva par ārvalstu konvoju pieņēmējām. Jau gada pirmajā pusē no Britānijas ieradās septiņi konvoji, kas bija apzīmēti kā PQ, savukārt atpakaļceļā – kā QP. Neviens no šo konvoju kuģiem ceļā uz PSRS un atpakaļ nepazuda.

Sākotnēji vācu militārā pavēlniecība nepievērsa īpašu uzmanību Arktikai, jebkāda veida darbībām pret PSRS atvēlot tikai dažus karakuģus, zemūdenes, tralerus un sardzes kuģus. Bet 1942. gadā situācija bija krasi izmainījusies: vācieši uz Norvēģijas ziemeļiem bija pārsvieduši smagos kuģus, ieskaitot līnijkuģi “Tirpitz”, kā arī ievērojami pastiprinājuši zemūdens spēkus. Tagad sabiedrotajiem katra konvoja transportēšana kļuva par sarežģītu flotes operāciju.