Nav noslēpums, ka cīņa par tiesībām savās mājās sarīkot olimpiskās spēles lielākoties ir gluži nesportiska, negodīga un pat izteikti amorāla. Savukārt tajās startējošajiem sportistiem gan jābūt tīriem kā visskaidrākajam kalnu kristāliņam. Turklāt itin nemaz nav tā, ka tie tikai tādi jaunlaiku liekulīgās patērētājsabiedrības tikumi. Viens no šīs pērkamības teju visspožākajiem piemēriem ir tas, kā 1936. gadā spēļu rīkošanas tiesības sev nodrošināja nacistiskā Vācija. Vienlaikus var piebilst, ka reportāža no Berlīnes spēļu atklāšanas ceremonijas bija pasaules vēsturē pirmā publiskā televīzijas translācija, un tās centrālais personāžs bija galvenais nacists Ādolfs Hitlers...Berlīnes otrais mēģinājums

1931. gada 26. aprīlī Barselonas municipalitātes ēkā bija sapulcējušies aptuveni 2000 slaida auguma vīriešu, kuriem bija jāpieņem lēmums par 1936. gada vasaras spēļu norises vietu. Tie visi bija Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) locekļi. Sapulci vadīja SOK prezidents beļģietis Anrī de Baijē-Latūrs, izbijis deputāts un jāšanas cienītājs, viņš bija ieguvis laba rīkotāja reputāciju, ko lieliski apliecināja jau 1915. gadā, sarīkojot vasaras spēles Antverpenē. Turklāt tas izdevās, arī par spīti tam, ka Beļģija bija pamatīgi cietusi 1. Pasaules karā un sagatavošanās periodam kopumā bija atvēlēts tikai viens gads. 1925. gadā viņš ieņēma demisionējušā mūsdienu olimpiskās kustības izveidotāja Pjēra de Kubertēna amatu SOK vadītāja postenī.

Komiteja Barselonas sēdē izskatīja četrus pieteikumus – spēles vēlējās rīkot Budapešta, Roma, Barselona un Berlīne. Pirmie runāja itāļi, oficiāli atsaucot Romas kandidatūru, taču lūdzot to paturēt prātā nākotnē. To pašu izdarīja arī Ungārijas pārstāvji, taču viņi jau atklāti izteicās par labu Berlīnei. Vācijas pārstāvji pamazām izriesa krūtis...