Nav noslēpums, ka gan par amerikāņu, gan krievpadomju pirmo reaktīvo lidaparātu prototipu kļuva Trešajā reihā izstrādātās raķetes Fau, kuras pēc kara uzvarētāji atrada slepenajās ražotnēs Tīringijā. PSRS uz šo raķešu bāzes tapa raķetes R-1 un R-2, kuras izmēģināja Astrahaņas apgabala ziemeļdaļā esošajā Kapustin–Jara poligonā. Taču jau pēc pirmajām palaišanas reizēm kļuva skaidrs: šis lauciņš jaunajām padomju raķetēm ir par mazu, tāpēc nācās meklēt ko citu.

Trešais variants

Vācu raķetes lidojumā varēja sasniegt ne vairāk kā 300 kilometrus, savukārt R-2 jau spēja pārvarēt vismaz 600 kilometru attāluma robežu. Tostarp Sergeja Koroļova vadītajā īpašajā ražotnē OKB-1 tajā pašā laikā pilnā sparā risinājās darbu pabeigšana saistībā ar raķeti R-5, kuras spēkos jau bija arī 1200 kilometrus tāla lidošana. Bija skaidrs, ka burtiski dažu gadu laikā padomju inženieri būs spējīgi uzsākt ražot arī tādas konstrukcijas, kas ļaus raķetēm aizlidot līdz pat 10 un 12 tūkstošiem kilometru.

Tāpēc 1954. gada 17. martā boļševiku partijas CK un PSRS Ministru padomes kopīgs lēmums paredzēja uzsākt jauna izmēģinājuma poligona būvniecību tieši jauno raķešu tehnoloģiju apgūšanai. Oficiālajos dokumentos objekts figurēja kā “PSRS Aizsardzības ministrijas zinātniski pētnieciskais un izmēģinājumu poligons nr. 5” (ZPIP-5). Vienlaikus virkne vissavienības un republikānisko ministriju saņēma rīkojumu izvēlēties un piedāvāt vietu jaunā objekta ierīkošanai.