Latvijas iedzīvotāju aresti sākās uzreiz pēc Latvijas okupācijas un sekojošās aneksijas. Naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika īstenota specifiska padomju politiskā terora akcija – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana uz Sibīriju, galējiem ziemeļiem, jeb deportācija. Līdzīgas deportācijas šajā laikā notika arī citās teritorijās – Besarābijā, Rietumukrainā, kuras Padomju Savienība bija ieguvusi 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa pakta rezultātā.

Latvijā politiskās represijas vērsās pret politiskās policijas, Armijas štāba informācijas daļas vadošajiem darbiniekiem, policistiem, virsniekiem, robežsargiem, aizsargu organizācijas dalībniekiem, cietumu uzraugiem, politisko partiju, tajā skaitā arī nacionālo minoritāšu partiju vadītājiem un aktīvistiem, krievu emigrācijas organizāciju dalībniekiem, rūpniekiem, tirgotājiem, latviešu nacionālistiem.

Tādā veidā Padomju Savienība sistēmiski atbrīvoja savus jauniegūtos rietumu apgabalus no “sociāli bīstamiem elementiem”, pārvietojot sev it kā potenciāli bīstamos iedzīvotājus uz Sibīriju, ziemeļiem, Kazahstānu un citiem attāliem PSRS reģioniem, jo valsts gatavojās karam ar nacistisko Vāciju. Tā bija “piefrontes teritorijas” tīrīšana. Cik vienkārši!

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem PSRS ar savu masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi iegansti, deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī ģimenes locekļus, tajā skaitā mazus bērnus un vecus cilvēkus.