Kad saule pakāpusies visaugstāk debesu kalnā, daba ir visdāsnākā, zaļākā, visziedošākā, vissmaržīgākā, viskošākā. Pasaule jau ir izrotāta, piepildīta krāsām, apkārt jūtama gluži vai dzirksteļojoša, pulsējoša auglības enerģija. Vēl atliek izrotāt cilvēka radīto, lai saimei un saimniecībai, iekoptajiem laukiem, tīrumiem, ganībām, bitēm un lopiņiem būtu tāds pats spēks, auglība, veselība un ražība.

Jo tālāk no pilsētas, dziļāk laukos, mežos, kur naktīs netraucē ielu gaismas piesārņojums un tehnikas trokšņi, jo vieglāk izbaudīt gadalaiku cikliskumu, kļūt par dabas daļu, uztvert un sajust saulstāvju tuvošanos, pielāgot ikdienas darbus, atrast laiku svētkiem un, galvenais, sagatavoties.

Gatavošanās laiks

Līdzīgi kā citus nozīmīgos saules gada svētkus, arī vasaras saulstāvjus svin vairākas dienas. Sagatavošanās darbu gan ir daudz vairāk nekā Lieldienās, vairāk nekā citās gadskārtās, taču zīmīgi, ka šajā laikā rosoties nenogurst, gluži otrādi – var uzkrāt spēkus visam turpmākajam gadam. Nav ziņu par kādu īpašu dienu secību, kad jāķeras pie kopšanas, ēdienu gatavošanas, svinību vietas iekārtošanas – viss atkarīgs no laikapstākļiem, saimniecības un saimes lieluma, no apvidus, reljefa un citām īpatnībām, arī no Mēness fāzes. Starp rotāšanu un sakopšanu var likt vienlīdzības zīmi, jo nekārtīgu saimniecību jāņabērni apdziedās bezkaunīgi un izsmejoši. Nu tā, ka “nolīdzinās līdz ar zemi”! Sabiedriskais nopēlums parasti ir labākais līdzeklis pret slinkumu un neizdarību. Te divi maigākie piemēri.