Uzreiz jāsaprot galvenais: jūrasezis nav nekāds parastais ezis, un pat vispār ne uz to pusi. Ja nu varbūt vienīgais tuvinošais elements varētu būt adatas – jā, ar tādām apveltīts gan viens, gan otrs. Bet visādi citādi jūraseži pat ļoti ievērojami atšķiras no saviem sauszemes vārda brāļiem, un būtībā ar to arī jebkāda iespējamā salīdzināšana principā beidzas...

Adata kā mini harpūna

Jūraseža diena paiet guļot, ne par ko neiespringstot, faktiski pilnā bezdarbībā. Bet līdz ar nakts iestāšanos jūraseža eksistēšanā iestājas kustība, kas ātri vien pārvēršas visīstākajās medībās un alu izgraušanā zemūdens klinšu sienās. Tādas alas jūrasežiem nepieciešamas dzīvošanai, arī gulēšanai dienā. Bet pats fakts, ka jūraseži spēj ar savām adatām vārda vistiešākajā nozīmē ieurbties akmenī, ir nozīmīgs. Vēl vairāk, izrādās, jūraseži var tikpat veikli izurbties cauri arī visīstākajam cilvēku roku darinātajam tēraudam, un tas, kā to vispār tāds neliels dzīvnieks spēj paveikt, joprojām palicis īsti neatminēts noslēpums.

Savā grāmatā “Sala okeānā” amerikāņu zoologs Gilberts Klingels rakstījis, ka jūrasezi varot dēvēt par zemūdens valstības dzeloņcūku. “To nav iespējams paņemt rokās, ja nu vienīgi atrodas kāds cilvēks ar pirkstiem, kas izlieti no metāla. Jūrasežiem viss ķermenis aizsargāts ar garām, asām adatām, kas pie tā piestiprinātas ar ļoti viltīgi ierīkotu šarnīru palīdzību. 

Uzkāpšana uz jūraseža ir gan sāpīga, gan bīstama: 

tā adatas klāj gļotas, kas piesātinātas ar baktērijām, kuras spēj izraisīt ļoti smagas pakāpes pūžņojošu miesas iekaisumu,” piebildis Klingels.