Ielūkojamies senos laikrakstos. Kā mednieki pirms teju simts gadiem ar Konjaka palīdzību devās aizšautu briedi meklēt.

Briedis beigts

A. Gulekes atmiņas izdevumā "Mednieks un Makšķernieks", 1927. gada marts

Ir saulaina rudens diena. Krūmāji jau sākuši dzeltot, un lapu koki kā purpura uzvalkos tērpušies. Tumši zilā debess jomā nav neviena mākonīša, klusums visapkārt, neviena lapiņa nekustas. Mednieks, ieelpodams rudens atspirdzinošo gaisu, prieka pārņemts, gaida medību sākumu, jo tagad zelta rudens. Rudens man mīļš – mednieku rudens – taures skaņām un medību priekiem bagātots. Tādā brīnumskaistā septembra dienā atrodos pierobežas apgaitā pret Balvu muižas mežiem. Kā toreiz mēdza teikt – krievu pusē brakoņeri bija aizšāvuši briedi. Apgaitu apstaigājot, mežsargs nejauši bija uzgājis mūsu novadā pārnākušā brieža migu. Briežu bullis pacēlies, acīmredzot, nevis vārgi ievainots, lēnām devies mūsu mežā iekšā. Mežsargs ar kučieri noveda suni Konjaku uz brieža pēdām. Neapmežotas lauces malā uz labu laimi nostājies, gaidu, kas iznāks. Apmēram simts soļu man pretim biezs apšu mežs kāršu resnumā. Drīzi dzirdu Konjaku dzenam. Izliekas it kā suns dzīdams tuvotos. Apšu biezoknī iebrikšķas paklusām kāds zars. No biezokņa lēnām izlien briedis, apstājas, uz visām pusēm gaisu ostīdams. Galva ar žuburainiem ragiem, kakls un plecs man skaidri redzami sānu skatā. Uz pleca kaulu labi noņemdams, izšauju. Bet šāvienam vēl nenorībot, briedis jau sviežas atpakaļ. Tomēr skaidri dzirdu lodi atsitoties, redzu briedi saraujoties un bēgam. Pa biezo kāršu mežu briedim žuburainie ragi atsitas pret kokiem. Izklausās, it kā norībētu pēc rindas nedaudz pistoļu šāvienu, jo tālāk jo klusāk atskanēdami. Tūliņ dodos uz šāviena vietu, lai noķertu dzenošo suni, jo 

lielam aizšautam zvēram jāļauj nogulties migā un, mazākais, stundu vēlāk tikai drīkst tam lēnām sekot. 

Tikai tad būtu izredzes uziet medījumu vai nu nobeigušos savā guļas vietā, vai arī sastapt to tik vāju, ka ar nāvīgo šāvienu padarīt tā mokām galu. Suni noķert tomēr neizdevās. Vēl nebiju pusceļā, kad Konjaks, laucē iznācis, jau devās atpakaļ, pa apšu biezokni, pēdas dzīdams. Mežsargs, šāvienu dzirdējis, piesteidzās klāt. Nu abi stāvam, vērīgi klausīdamies. Liekas, suns, uz vietas stāvot, dobjā balsī rej. Tāli un kā pusbalsī riešana atskan no muižas robežpuses. Nu tad turp, ko vien varam! Jālaužas pa biezokņiem, pa dumbrāju un purvu uz rejošā suņa pusi! Jau kādus divus kilometrus esam noskrējuši, un tikai viens kilometrs vēl atliek līdz novada robežai. Kādā uzkalnā paliekam atpūzdamies stāvot. Suns laiciņu klusē, bet nu atkal skaidri un tuvu dzirdama Konjaka balss ielejā, mūsu priekšā. Tas ir garas meža pļavas malā, kur suns briedi apstādinājis. Uz klajuma mums parādās impozanta aina. Pie lielas kļavas neievainotos sānus piespiedis, briedis, žuburainos ragus pret rejošo suni noliecis, atgaiņā uzbrukumus, labajai priekškājai bezspēcīgi karājoties. Bija tīri žēl, citreiz staltam un bīstamam, tagad suņa apstādinātam, bezspēcīgam ragu nesējam dot nāvīgo šāvienu. Tomēr tas bija jādara. Kā nosists viņš sabruka zemē. Briedim pirmoreiz šaujot, mana lode bija ķērusi aiz plecu kaula. Iesāņus no pakaļas medījumu sasniegdama, lode bija sadragājusi tikai pleca locītavu, un, kamēr briedis, šāvienam rībot, bija sviedies atpakaļ, mērķētā virzienā lode vairs nevarēja ķert ne plaušas, ne sirdi. Kur nupat vēl atskanējusi nemitīgi rejošā suņa balss un apstādinātā brieža elsošana, pēdējā šāviena rībiens, ducinošu atskaņu modinādams, tur tagad valda klusums. Saules staros uzliesmojot, koki līdzīgi augsti paceltām lāpām, kuras nostādītas par sēru godasargiem pie meža karaļa nāves cisām. Sarkana kļavas lapa, klusām no zariņa atraisījusies, lidinās šūpodamās un it kā kautrēdamās lejup, tad piekļaujas maigi brieža sašautajam plecam, it kā nonestu karalim meža pēdējo sveicienu. Domās nogrimis un jūsmu pilns baudu svinīgā brīža klusumu. Tad atskan taure. Impozanti un svinīgi, vēsturiskā medību signāla Briedis beigts skaņas ceļas augšup pa šmaugo egļu galotnēm. Tāds ir zelta rudens. Rudens man mīļš, taures skaņu un medību prieku pilns. Ak, kaut tak visu gadu rudens būtu!

Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv)

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.