19 °C
Ielūkojamies senos laikrakstos. Ne bez smaida lasām par amizantiem notikumiem medībās pirms daudziem gadu desmitiem, kā arī ar interesi sekojam līdzi, kā tiek risināti nopietni jautājumi un meklēti risinājumi malumedniecības izskaušanai.
Province priekos un bēdās. Tuiģene
Izdevums "Dailes magazīna", 1933. gada februārī
Pašreiz liels amiziers notiek ap kādu lielāku māju kungu. Viņš sarīkojis medības un kā par nelaimi nošāvis stirnas, kuras aizliegts medīt. Kungs kādam dzinējam uzdevis ar naža palīdzību tās pataisīt par bukiem. Dzinējs paplātījis no brīnumiem muti un no parādītā goda atteicies. Viņš lūgumu būtu varējis izpildīt vienīgi tādā gadījumā, ja bukus vajadzētu pataisīt par stirnām.
Bez neviena šāviena
Izdevums "Rīgas Balss", 1967. gada februārī
Medībās un makšķerēšanā gadās dažādi, reizēm pat neticami piedzīvojumi. Un bieži vien mednieka vai makšķernieka stāstus uzņem ar neuzticību, sak, nestāsti nu, mēs jūs pazīstam! Taču tas, kas nesen notika Engures medību saimniecībā, negadās bieži. Medījām mežacūku. Mums līdzi bija medību suns Dika. Ielencām mežacūku saimi un laidām pa pēdām suni. Drīz izdzirdējām riešanu. Tas nozīmēja, ka Dika dzen zvēru. Bet kāds bija mūsu izbrīns, kad ieraudzījām, ka suns, turēdams aiz auss mežacūku, tiesa gan, nelielu – 60 līdz 70 kilogramus smagu, ved to pie medniekiem. Tā bija neredzēta aina. Suns un mežacūka nāca mums pretī. Šajās pašās medībās bija cits gadījums, kas daudziem lika brīnīties. Dika izcēla vēl vienu mežacūku. Viens no medniekiem gāja suņa reju virzienā un ieraudzīja, ka suns skraida apkārt zvēram, bet tas nekustas no vietas. Šaut uz cūku nevarēja, jo tad varētu ievainot Diku. Mednieks pieskrēja zvēram pavisam klāt, tas ātri pagriezās un mednieks uzsēdās jāteniski cūkai mugurā. Biedri pieskrēja klāt un sagūstīja mežacūku ar virvi. Vārdu sakot, zvēru nobeidza bez neviena šāviena. Mednieku kolektīva locekļi medīja zaķus Jelgavas medību saimniecībā. Negaidīti laimējās V. Vasiļjevam. Viņš nomedīja lapsu un ielika to mugursomā. Visu dienu Vasiļjevs nēsāja savu medījumu uz muguras. Vakarā viņš kopā ar draugiem atgriezās Rīgā un nolēma parādīt lapsu bērniem, kas ielenca medniekus. Vienības gatvē Vasiļjevs atraisīja mugursomu, izvilka no tās lapsu un nolika uz trotuāra. Kāds gan bija viņa izbrīns, kad kuplaste pielēca kājās un iebēga sakņu dārzā. Lapsu atrast neizdevās.
Ko dara mednieki?
Izdevums "Jaunais Ceļš" (Aizpute), 1958. gada februārī
Mūsu rajona mednieku saime diezgan kupla, ap pustūkstoti, kas apvienoti deviņos kolektīvos. Kas jauns pēdējā laikā mednieku dzīvē, par to pastāstīja mednieku biedrības rajona nodaļas padomes priekšsēdētājs biedrs Šalms. “Lai uzlabotu medību saimniecību, pēdējā laika izdarītas vairākas izmaiņas un grozījumi Medību nolikumā. Ja līdz šim mednieku kolektīvos varēja iestāties pilsoņi, sasnieguši 16 gadu vecumu, tad tagad tikai no 18 gadiem. Bez tam ieviests minimums, pēc kura pārbaudīs medniekus, kuriem uz 1958. gada 1. janvāri nebija piecu gadu stāža. Jau izvirzītas komisijas, kuras ar 16. februāri uzsāka pārbaudīt mednieku zināšanas minimumā noteikto jautājumu apmērā. Ar šo medību sezonu ieviesti arī vairāki citi noteikumi. Tie visi virzīti uz to, lai novērstu līdzšinējo nenormālo stāvokli, kas medības faktiski pārvērtis par ādu un gaļas sagādi, bet ne vairs kā sporta veids, ievērojot faunas saglabāšanu. Tagad turpretim tam pievērsīs galveno vērību. Lai izskaustu malumedniekus, atļautas tikai kolektīvās medības ar noteiktu mednieku un dzinēju skaitu. Vienā medību objektā drīkst organizēt medības ne vairāk kā divas reizes sezonā. Stingrs limits tagad ieviests daudz lielākam zvēru skaitam nekā agrāk. Piemēram, šajā sezonā limitētas arī mežacūkas. Par katru tās neatļautu nošaušanu noteikta soda nauda 2000 rubļu apmērā, no kuras malumednieka atklājējs saņem 50 procentu. Ja agrāk medniekus prēmēja par zvērādu sagatavošanu, tad tagad pēc jaunā nolikuma par faunas saglabāšanu, plēsīgu zvēru un putnu iznīcināšanu, malumedniecības apkarošanu, aktīvu piedalīšanos sabiedriskajā darbā un tamlīdzīgi. Lai īstenotu dzīvē norādījumus par faunas saglabāšanu, mednieki jau veikuši vairākus pasākumus. Vairākos kolektīvos pieņemti konkrēti lēmumi par barības sagatavošanu un sagādi zvēru piebarošanai ziemā. Dažās mežniecībās, kā Apriķu, Cīravas un citās jau pērn iestādīja topinambūra lauciņus meža zvēru barībai. Ievāktas arī slotzara (Sarathamnus skoparius) sēklas, no kurām daļa jau izsēta. Šopavasar mednieku kolektīvi kopā ar mežniecībām šos pasākumus organizēs vēl plašāk. Visumā tomēr faunas saglabāšanā, piebarošanā un aizsardzībā jābūt lielākai sadarbībai ar MRS. Šis ir galvenokārt mežu sardzes uzdevums. Tomēr līdz šim bieži vien sagādātais siens ir zemas kvalitātes, pārāk maz ierīko zvēriem barības galdus. Sevišķi slikti, ka daudziem mežsargiem un galvenokārt tiem, kas nomaļākās vietās, nav telefona. Tādēļ arī, ja dažreiz pamana viņu apgaitās plēsīgos zvērus, mednieku kolektīviem paziņo ar lielu novēlošanos. Pārāk maz vēl mums mednieku sportistu. Pērn, piemēram, no 36 dalībniekiem, kuri piedalījās rajona šaušanas sacīkstēs, tikai pieci ieguva trešo sporta klasi. Šādi rezultāti, protams, nevar apmierināt un liecina par to, ka šis sporta veids pārāk maz popularizēts. Ir jau vēl zināmas grūtības ar attiecīgas materiālās bāzes (munīcijas, mērķu) sagādi. Ikvienam medniekam jāsaprot, ka turpmāk medībām jākļūst par patīkamu sportu, nevis par peļņas ieguves avotu,” sarunas noslēgumā vēlreiz uzsvēra biedrs Šalms.
Avots: Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (www.periodika.lv)
