Kur ķeras karūsas? Ūdenskrātuves, kurās tās mīt

Kurās ūdenskrātuvēs ķeras karūsas? Kā sameklēt šīs ūdenstilpes, kurās šīs zivis pastāvīgi ķeras? Šis jautājums bieži vien moka pludiņmakšķernieka dvēseli, kurš priekšroku dod copei bez satraukuma un nevajadzīgām galējībām.

Visās makšķerēšanas uzziņu vietnēs vienbalsīgi teikts, ka karūsas jāmeklē stāvošās ūdenstilpēs vai upēs ar lēnu tecējumu. Obligāts nosacījums vēl ir dūņu klātbūtne uz gultnes un ļoti labi attīstīta zemūdens veģetācija. Diemžēl šis “padoms” līdz ar to aprobežojas, taču realitāte izrādās daudz banālāka: šajās ūdenskrātuvēs makšķernieku lomos galvenokārt ir plauži, raudas, asari, līdakas, kā arī citas zivis, savukārt karūsas ir visai rets loms. Dažreiz karūsas iespējams sastapt visnegaidītākajās vietās: ezeros ar smilšainu gultni vai upē, kurā straume ir visai vērā ņemama. Kā izskaidrot šīs “neatbilstības” ar makšķerēšanas uzziņām?

Ja zivi rūpīgi novēro, detalizēti izpēta gan tās apmešanās vietas, gan apkopo dažādus statistikas datus, vienkāršāk sakot, izmanto zinātnisku pieeju, tad pilnīgi iespējams noteikt interesantu un varbūt neparastu vispārpieņemto informāciju par karūsām.

Prātā nāk tikai viens: karūsa ir nedaudz neparedzama un neprognozējama zivs, ar to viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet.

Bet vispirms nedaudz teorijas

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka pastāv divu veidu karūsas: zeltainie un sudraba īpatņi. Šo zivju sajaukšana vienā čupā ir vismaz neētiska rīcība, pirmkārt, jau no makšķerēšanas viedokļa, jo starp šīm zivīm, kas ir ļoti līdzīgas viena otrai, ir manāmas atšķirības, bet tas arī saistīts ar zivju dzīves apstākļiem.

Jā, ir ūdenskrātuves, kur tās dzīvo līdzās, bet ir arī daudz ūdeņu, kur nekad nesastapsi sudraba zivtiņas, savukārt ir vietas, kur zeltainās zivtiņas noķeršana ir sensācija. Tas skaidrojams ar to, ka zeltainās karūsas ir mazāk prasīgas pret izšķīdušo skābekli nekā sudrabkarūsas. Tāpat jāpiemin fakts, ka zeltainajām karūsām nepatīk tekošs ūdens, savukārt sudrabkarūsas ir prasīgākas pret ūdens sastāvu, tām tīk tīrs, bet tāpat kā zeltainās karūsas zivis nav īpaši prasīgas pret skābekļa daudzumu ūdenī, tām nav nekādu pretenziju dzīvot vietās ar mērenu straumi jeb nesteidzīgu ūdens plūsmu.

Ļoti interesants fakts šķiet, ka sudrabkarūsām ir viena svarīga īpatnība: zivs ikrus var apaugļot ar jebkuras citas karpu dzimtas zivs pieņiem. Biologi to sauc par ginoģenēzi.

Presē parādās ziņas par vairākiem gadījumiem, kad sudrabkarūsas pilnībā izspiedušas zeltainās karūsas no to ierastajām apmešanās vietām, kā arī ir ziņas, ka pēkšņi pieaudzis sudrabkarūsu skaits, kā rezultātā tās ieņēmušas dominējošu stāvokli ūdenskrātuvē.

Vai abām šīm zivīm ir kāda iezīme, kas tām dod priekšrocības salīdzinājumā ar citiem ihtiofaunas pārstāvjiem? Protams, ir.

Zeltaino un sudrabkarūsu priekšrocības pret citām zivīm

Kā minēts iepriekš, abi karūsu veidi nav prasīgi skābekļa daudzuma ziņā, taču, tāpat kā daudzas tropiskās zivis, arī karūsas nevar elpot atmosfēras gaisu. Ja skābekļa koncentrācija ūdenī nokrītas zem izdzīvošanas sliekšņa, karūsas ierokas dūņās, turklāt diezgan dziļi (līdz pat 70 cm, ir ziņas, ka pat vairāk). Tur tās nonāk īpašā stāvoklī, kas pielīdzināms organisma īslaicīgai dzīvībai svarīgo procesu palēnināšanai vai pat pārtraukšanai, pateicoties ārējo vai iekšējo faktoru ietekmei.

Karūsa.

Foto: No personiskā arhīva

Cik ilgi karūsa var šādi uzturēties, vēl nav īsti zināms, taču tas ir visai interesants jautājums. Ir zināms, ka karūsas pacieš pilnīgu ūdenskrātuves izžūšanu uz vairākām nedēļām, kā arī ziemā pilnīgu ūdenskrātuves sasalšanu līdz pat gultnei. Ir pat informācija, ka karūsas, domājams, var palikt dūņās gadiem. Gribi tici, gribi ne, bet šeit nākas pieminēt kādu sen dzirdētu stāstu. Pirms daudziem gadiem vīri stāstīja par to, ka viņi esot izrakuši bedri sen nosusinātā purvā un izrakuši arī vairākas karūsas, kuras, ievietojot ūdenī, atdzīvojās.

Pārējām zivīm, kas mīt mūsu ūdeņos, nav iespēju ierakt sevi dūņās. Tāpēc rezervuāros, kas kļūst ļoti sekli vai vasarā pilnībā izžūst, bet ziemā izsalst līdz gultnei, citas zivis vienkārši neizdzīvo. Šobrīd, gatavojot šo rakstu, nāk prātā izēdājs rotans un biezādainais līnis, kuri var nopietni konkurēt ar karūsām, citu zvīņaino mūsu platuma grādos vienkārši nav.

Karūsu vājās vietas

Tomēr daudz mazāk ekstrēmos rezervuāros, kuros ir normāli skābekļa apstākļi, citas zivis izdzīvo mierīgi, bet tieši šādās vietās cits pēc cita “uzpeld” karūsu vājie punkti. Tur karūsām rodas nopietni barības konkurenti un ienaidnieki. Citas zivis spēj anulēt karūsu eksistenci noteiktajā ūdenskrātuvē.

Kā galvenā karūsu nelaime jāmin to lēnīgums. Karūsas biežāk nekā citas zivis kļūst par upuriem līdakām, kuras var pat sākt ķert tās izvēlīgi. Lielākie karūsu eksemplāri ir labi nobarojušās trofejas, nav pat īstas nepieciešamības tām dzīties pakaļ.

Otra karūsu nelaime ir vēlais nārsta laiks. Karūsām šis process parasti notiek pēc citu zivju nārsta, tāpēc tieši šo zivju ikri kļūst par universālu delikatesi. Diemžēl šajā gadījumā karūsām nav ko atbildēt, jo, kad citi kaimiņi pavasarī nārsto, karūsas knapi izkāpj no ziemas gultas, kā zināms, šajā laika posmā tās barojas diezgan gausi.

Trešā ievainojamā karūsu vieta ir tiešā mērā atkarīga no ūdenskrātuves gultnes. Ja ūdenskrātuvē, kur karūsa varētu ierakties un pārziemot, nav kārtīgas mīksto dūņu kārtas, tā vienkārši pārziemo uz gultnes. Šīs karūsas paliek vēl lēnākas, viegli kļūst par barību plēsīgajām zivīm. Protams, arī šādās ūdenskrātuvēs karūsas iemācās izdzīvot, pat ja tām katastrofāli trūkst slēptuves.

Vienīgais, kas var glābt karūsas no trim iepriekšminētajām nelaimēm, ir lieliska barības apgāde, tas ir, tas pats pieklājīgais dūņu slānis uz gultnes, kā arī teicami attīstīta ūdens veģetācija. Mazās karūsiņas šādās vietās ātri izaugs, plēsīgās zivis visas, kuras var sasniegt nārsta vecumu, vienalga neaprīs. Tiesa, šādās vietās parādās galvenie barības konkurenti – brekši, karpas, raudas, ruduļi u. c. zivis. Tās, protams, nav tik briesmīgas karūsām kā plēsīgās zivis, taču arī būtiski var ietekmēt karūsu populācijas blīvumu.

Karūsa.

Foto: No personiskā arhīva

Ūdenskrātuves, kurās mīt karūsas

Laikam jāpastāsta par visām iespējamām ūdenskrātuvēm, kurās dzīvo karūsas. Sākšu ar tām, kurās šai zivij ir visi nepieciešamie dzīves apstākļi, kur tās dominē, barojas un vairojas.

Nelielas ierobežotas ūdenskrātuves

Lielākoties tie ir upju loki vai, pareizāk laikam būtu teikt, vecupes. Tās veido vidēja lieluma vai “lielo” upju gultnes izmaiņas. Tas var būt applūdis karjers, lielākas vai mazākas bedres, kurās laika gaitā sakrājies ūdens, tie var būt nelieli ezeri, kas izveidojušies purva vidū. Vienkāršāk laikam būtu teikt, ka visas tās mazās ūdenstilpes, kuras izveidojas no nokrišņiem un gruntsūdeņiem. Galvenais nosacījums būtu dūņu dziļums un to biezums jeb blīvums. Dūņu biezuma summai vajadzētu nedaudz pārsniegt ziemā sasalšanas biezumu, pretējā gadījumā karūsām draud bojāeja.

Noteikti vēlos piebilst, ka rezervuārā jābūt izveidotai ekosistēmai. Ārējās pazīmes parasti liecina, ka pie ūdenskrātuves ir manāmi dažādi augi, bet ūdenī aug vilkvāles, niedres vai citas dīķzāles, iespējams, dīķis aizaug ar ūdensrozēm.

Šādās slēgtās ūdenskrātuvēs skābekļa režīms ir ekstrēmāks, tāpēc tajās sastopamas galvenokārt tikai zeltainās karūsas, ir novērots, ka šādās vietās citu zivju praktiski nav, jo citas zivju sugas šeit vienkārši neizdzīvos. Karūsas šeit jūtas mierīgi, bez plēsīgajiem kaimiņiem vai barības konkurentiem, tāpēc tās ātri pārapdzīvo rezervuāru un deģenerējas, proti, karūsas aug izteikti lēni. Gala rezultātā ūdenskrātuvē vienkārši mudž no karūsām, taču lielākā daļa ir mazas, reti kura sasniedz pieauguša cilvēka pirksta garumu.

Interesanti, tomēr šādās “ekstrēmās” ūdenskrātuvēs var parādīties tāda suga kā līnis. No Latgales makšķerniekiem esmu dzirdējis, ka ūdenskrātuvē parādās rīma – rotans. Tas noteikti neatteiksies no karūsām, sevišķi mazajām. Arī rotani ātri vairojas. Raugoties uz šādām vietām, rodas jautājums, kurš būs dīķa likumīgais īpašnieks?

Nelielas ūdenstilpes ar lēnu ūdens plūsmu

Noteikti jāmin vecupes, kurām ir pietekas strautiņu veidā vai pat vecupe ir savienota ar galveno upi. Tie var būt arī dīķi laukos, kas radušies, pateicoties strautiņiem. Skābekļa režīms šādās ūdenskrātuvēs ir ievērojami labāks nekā citās ūdenstilpēs. Šādās ūdenskrātuvēs bez karūsām (gan zeltainajām, gan sudraba) mīt arī raudas, nelielas karpiņas un pat asari un līdakas. Iznāk, ka karūsām ir barības konkurenti un arī ienaidnieki, bet periodiski to populācija tiek “retināta” nelabvēlīgu faktoru ietekmē. Līdz ar to citas zivis nevar radikāli ietekmēt karūsu skaitu, tāpēc tās šeit sastopamas pietiekamā daudzumā, turklāt ievērojama daļa īpatņu sasniedz diezgan iespaidīgus izmērus.

Šādas ūdenskrātuves var uzskatīt par ideālām no makšķerēšanas viedokļa, tieši šādās vietās ķert karūsas ir visinteresantāk.

Seklie ezeri

Tie var būt vidēji lieli vai pat ļoti lieli ezeri, kas ir aizauguši ar niedrēm u. c. ūdens augiem. Skābekļa režīms šādās ūdenstilpēs ir salīdzinoši labs (lai gan ir dzirdēta iespējamība, ka skābeklis samazinās), tāpēc bez karūsām te sastopamas arī raudas, ruduļi, līņi, asari un līdakas.

Šādās ūdenstilpēs karūsas sasniedz gan pietiekamu skaitu, gan pienācīgus izmērus, tostarp galvenokārt teicamas barības dēļ.

Nereti šādiem ezeriem ir grūti piekļūt no krasta, ir nepieciešama laiva. Lai nokļūtu atklātā ūdenī, ir jāzina vietas, dažkārt ir lielas iespējas iekrist. Lai gan ne visi zina labākās ķeršanas vietas, taču makšķernieks tiek dāsni atalgots. Galu galā, tieši šeit ir sastopami lielākie karūsu eksemplāri.

Upes

Arī upēs ir vietas ar lēnu straumi un dūņainu gultni vai arī ir klusi atzari un upes līcīši, kas aizauguši ar visdažādāko veģetāciju. Šādās upes vietās ir ļoti lielas iespējas noķert sudrabkarūsas. Taču ir vērts pastāstīt kādu mazu niansīti: upēs sudrabkarūsas var izmainīt savu ierasto izskatu un izveidoties par kaut ko īpašu, straujākos ūdeņos mītošās zivis manāmi atšķiras no stāvošajos ūdeņos esošajām radiniecēm. Visticamāk, nārstojot sudrabkarūsu ikrus apaugļoja kāda cita zivs, un šo eksekūciju rezultātā rodas “īpašas” sudrabkarūsas.

Citas ūdenstilpes, bet ar normāliem skābekļa apstākļiem

Ūdenskrātuvēs, kas neaizsalst pilnībā, karūsām noteikti jārēķinās ar citiem to iemītniekiem, tāpēc to skaits nav liels. Tie ir caurtekoši “dīķi” vai ūdenskrātuves ar teicamu ūdens piegādi, vidēji un lieli ezeri, kuriem ir arī pietekas. Barības bāzes dēļ labākajā gadījumā karūsas šādās vietās sastopamas reti, pat ļoti reti, jo karūsu vienkārši šajās vietās ir maz. Diemžēl tur neko nevar darīt, taču šādas ūdenskrātuves var iepriecināt makšķerniekus citu zivju lomiem.

Karūsa.

Foto: No personiskā arhīva

Kur vajadzētu meklēt karūsas?

Bet tagad, iespējams, ir pienācis laiks runāt par veidiem, kā atklāt karūsu rezervuārus.

Pirmais veids, kā noteikt, kur tiek ķertas karūsas, ir izmantot savu daiļrunību un pajautāt vietējiem iedzīvotājiem, aprunāties ar viņiem. Par dabu, par dzīvi un, protams, arī karūsām. Man pie kādas ūdenskrātuves Smiltenes pusē mājas saimnieki pat pusdienas pagatavoja.

Nākamais, kur iespējams iegūt informāciju, ir no makšķerēšanas forumiem, sociālo tīklu domubiedru grupām. Protams, ne jau vienmēr uzreiz atbildēs, ka tajā vai šajā ūdenstilpē ķeras karūsas un vislabāk uz baltajiem kāpuriem. Ļoti daudz kas atkarīgs no komunikācijas veida, no tā, kā jautājat, un citiem it kā sīkajiem faktoriem. Ir jau, protams, arī starp makšķerniekiem tādi cilvēki, kuri uzskata, ka ir visgudrākie, copē labāk par citiem, bet komunikācijas nav vispār.

Šajā ziņā drošākās vietas, kur mīt karūsas, ir vecupes vai atdalījies ūdens no lielā ezera. Šādas vietas parasti ir apdzīvotas ar karūsām, turklāt dažkārt diezgan blīvi. Iespējams, pašā lielajā ūdenstilpē karūsas var ķerties reti vai pat ļoti reti.

Pirmkārt, vajadzētu pievērst uzmanību galvenās jeb lielās blakus esošās ūdenskrātuves lielumam. Ir novērots: jo mazāk ūdens iztek, jo lēnāk tajā ūdens atjaunojas, kas nozīmē, ka ūdenskrātuvē ir slikts skābekļa režīms gan ziemā, gan arī vasaras karstumā. Tas atšķirībā no citām zivīm karūsām ir tikai pluss. Dīķis var būt “lejpus” lielās ūdenskrātuves, proti, tas uzstādināts pret straumi vai, pareizāk teikt, aizsprosta. Novērojumi liecina, ka šādās “apakšējās” ūdenskrātuvēs iespēja noķert karūsas ir ievērojami lielāka nekā “augšējās”. Acīmredzot atkal kā izskaidrojums jāmin skābekļa režīms, kas apakšējā dīķī ir daudz sliktāks.

Vēl viena ļoti laba zīme ir ūdens veģetācija. Ja zaļumi ir kā plankumi vai apaļas formas salas, ja šīs salas atrodas tikai vienā pusē, bet viss pārējais dīķis ir tīrs vai tikai nedaudz aizaudzis gar krastiem, tad, visticamāk, ūdenstilpe ir parasta – ar “standarta” zivju komplektu. Bet, ja veģetācijas plankumi tiek novēroti dīķa vidū vai, vēl labāk, akvatorijā pie dambja, tad, iespējams, šajā ūdenskrātuvē noteikti ķeras karūsas.

Nu ko? Karūsu vietas ir zināmas. Ko darām tālāk?

Diemžēl ar karūsu vietas atrašanu ne vienmēr pietiek, lai gūtu ievērības cienīgu lomu. Daudzās ūdenstilpēs šī zivs ir zināma ar savu izvēlību un kaprīzumu. Tās ir “sekas” šim īpašajam modelim, kas izstrādājies citu zivju konkurences klātbūtnē ekstremālajos dzīves apstākļos.

Ja karūsām blakus mīt citas sugas, tās sāk uzvesties šādi: lai izvairītos no plēsīgo zivju aprīšanas, karūsas pārvietojas un barojas pēc noteikta stingra grafika, praktiski tikai tajās stundās, kad plēsoņas atpūšas.

Karūsu migrācija uz drošākajām vietām notiek tikai pa tā sauktajām karūsu takām. Šīs takas zina pašas karūsas un zinošākie makšķernieki.

Lai samazinātu barības konkurenci, karūsas aktīvi sāk baroties ar vienu visvieglāk un, galvenais, drošāk iegūstamo barību. No krasta makšķerniekam izskatās pēc pilnīgas nevēlēšanās ķerties uz ierastās vai parastās ēsmas.

Lai pasargātu sevi no jebkādiem nelabvēlīgiem faktoriem, karūsas kļūst paranoiskas.

Nu ko? Jāuzvāra grūbas, jāiegādājas tārpi un baltie kāpuri un jābrauc piedāvāt tos karūsām. Vai nu tā būs, ka nerosināšu tām apetīti?

Foto: Lielais Loms

Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu.