25 °C
Kā zināms, latvieši ir vienīgā no civilizētām, Eiropai piederīgām tautām, kam nav brīv vēlēt savas valsts galvu. Kurš būs Latvijas prezidents, izšķir Saeimas deputātu simts. Tādu iznākumu panācis sociāldemokrātu politiķis Felikss Cielēns, kurš pirms 100 gadiem kuluāros pierunāja balsotājus Satversmes sapulcē, pārliecinādams, ka prezidents ar pārāk plašām pilnvarām būšot drauds demokrātijai. Kopš tā laika nepārtraukti bijuši mēģinājumi atdot tautai tiesības izlemt par valsts pirmo personu.
Pirmskara Latvijā idejas entuziasts bija Arveds Bergs, un ļoti tuvu pozitīvam rezultātam tika Latviešu zemnieku savienība 1934. gadā. Atjaunotā valstī prezidenta ievēlēšanas kārtību vēlējās mainīt gan zīgeristieši, gan "Saskaņas centra" partija, gan "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK politiķi. Akadēmiķi rīkoja zinātniskās konferences, 12. Saeimā darbojās darba grupa "par valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu un vēlēšanu kārtības izvērtēšanu", kas deva pozitīvu atzinumu par pilsoņu balsstiesībām prezidenta ievēlēšanā, bet diemžēl visi pasākumi līdz ar būtisku vēlētāju atbalstu (apmēram 75% aptaujāto piekrīt – jā, gribam vēlēt prezidentu) beigušies ar nulli, un latviešu sapnis pašiem izšķirt, kurš būs valsts priekšgalā, draud ieilgt līdz bezgalībai.
Tie nav pārdabiski, bet liberālie spēki ar "Jauno Vienotību" avangardā, kas ilgu laiku pastāv, ka dot tautai tiesības vēlēt prezidentu ir populisms.
Ka bez politiskās bākas uguns vēlētāji lampas gaismā nogāzīsies no kraujas, pie lustras spīduma ievelsies grāvī, kabatas baterijas starā noklīdīs no ceļa. Kaut parlamentā arvien bijis skaitliskais pārsvars "tautas prezidenta" piekritēju pusē, viņi nav bijuši savstarpēji pietiekami organizēti. Tikmēr vienotībniekus apmierina vecā kārtība, un viņi kompostrē cilvēkiem smadzenes, ka zemes pīšļi noteikti kļūdīsies, iebalsojot par valsts galvu gļotainu monstru, atbaidošu rāpuli vai alternatīvi apdāvināto kandidātu. Vēlētāji esot bezrūpīgi, naivi, viegli apvedami ap stūri un vazājami aiz deguna – noteikti pieļaus misēkli. Prezidenta izraudzīšanai jānotiek augstkalnu retināta gaisa atmosfērā, elitārās sfairās. Tur burvestību ceļā, deputātiskās apziņas ģenialitātē, četrgades maģiskākajā rituālā politiķi kārtējoreiz izvilks cepurē slēpušos zaķīti, kurš parasti izrādās vīrietis labākajos gados, nobriedušu prātu, daiļavu pie sāniem, puslīdz pieņemamām manierēm un ciešamu reputāciju – nākamais Latvijas reprezentants pasaulē.
Pašlaik ar portālā "Mana balss" savāktajiem 11 000 parakstu sabiedrības iniciatīva pēc parlamentāriešu balsojuma ir nodota izskatīšanai komisijā.
Cilvēki vēlas normālu, atklātu politisku cīņu par valsts augstāko amatvietu kā visur Eiropā, pat Āfrikā un Latīņamerikā. Galarezultātā jātiek pie līdera, kurš ar tautas doto mandātu būtu daudz prasīgāks pret valdību un nāktu ar savu vīziju par Latvijas attīstību.
Sāncenšu vidū noteikti būs ievērojami gara darbinieki, augstas morāles cilvēki un nacionāli noskaņoti patrioti, kuri ļaus sevi iemūrēt atjaunotā valstiskuma pamatos. Dosim iespēju vēlētājiem sekot kandidātu atlases un izvirzīšanas procedūrai, lai notiek sasvstarpējās debates, priekšvēlēšanas ar raksturīgajiem dueļiem, aģitācijas kampaņa pa visu valsti – un, izvērtējot pretendentu kvalifikāciju, pilsoņi demokrātiskā veidā izšķir, kam pienākas Rīgas pils atslēgas. Tieši tāpat kā vēlot Saeimu vai pašvaldības, jāparedz spēles noteikumi, visiem vienādi reklāmas un finansējuma ierobežojumi, lai nenotiktu elementāra amata nopirkšana.
Diemžēl termins "nodot Saeimas komisijām izskatīšanai" pa lielai daļai nozīmē likumprojekta vai Satversmes grozījumu iemarinēšanu parlamenta pagrabtelpās. Tādā veidā tiek apraktas labās ierosmes un idejas.
Jāveicina deputātu stingrāka attieksme pret uzticēto uzdevumu un pienākumu pildīšanu. Politiķi ir ļoti bailīgi subjekti, kam ceļas mati stāvus izbīlī par reitinga kritumu par procentpunktu un ir lielas bailes no nemieriem.
Ja divdesmit tūkstoš skolotāju spēja iedvest bijību premjeram un ministriem, ka tie, trīcot un drebot par iespējamiem uzkliedzieniem, pavadā tecēja līdzi pedagogu protesta gājienā, tad tautas masām bez kautrēšanās vajag prasīt pārtraukt mūžīgo ziemu un polāro nakti Latvijas demokrātijā, kad pilsoņiem liedz izvēlēties valsts galvu.
Uz "Latvijas Avīzes" karsto telefonu piezvanījis lasītājs sacīja – valstī apsīkušas idejas, nav augstu mērķu, nenotiek intensīvas reformas. Būtu jānokārto jautājums, dodot tautai tiesības balsot par prezidentu. Ka tas ir lietderīgi, pierādījums ir Kārlis Ulmanis, kurš, tautas vēlēts, sekmīgi vadīja valsti, palika latviešu atmiņā kā nacionālās pašapziņas stiprinātājs. Lai kā būtu ar Dr. Ulmaņa ievēlēšanu, vērts atklāt plašu diskusiju.
