8.3 °C
Pirms simts gadiem, 20.–30. gadu Latvijā, arī bijušas dažādas peripetijas ar apbalvojumiem, piemēram, vieni nav tikuši pie Triju Zvaigžņu ordeņa, jo viņiem nav bijusi nauda ordeņa izpirkšanai. Arī dažiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem gājis raibi.
Latvijas apbalvojumu vēsturē kā sākuma punktu min Atzinības krustu ar devīzi "Godaprāta ļaudīm", ko 1710. gadā nodibināja Kurzemes un Zemgales hercogs Fridrihs Vilhelms. Apbalvojumu vispirms atjaunoja 1938. gadā, bet mūsdienās 2004. gadā. Hercogistes laikos tas pastāvēja vien pāris gadu, un tad noteikumi paredzēja, ka apbalvojamo skaits nepārsniedz 34, kamdēļ piederīgajiem pēc krusta kavaliera nāves apbalvojums bija jāatdod, lai hercogs to piešķirtu nākamajai personai. Ordeņa statūti tāpat noteica, ka nēsātājam godīgi un dievbijīgi jāuzvedas, jāizrāda cieņa savam valdniekam un citiem ordeņa saņēmējiem. Ja noteikumus neievēroja, hercogs varēja apbalvojumu atņemt, turklāt ar vienpersonisku lēmumu.
Apbalvojums bija jāizpērk
Rakstot par Triju Zvaigžņu ordeņa gaitām pirmskara Latvijā, akadēmiķis Jānis Stradiņš atgādinājis, ka tolaik saņēmējam apbalvojums bija jāizpērk. Ja tas nenotika divu gadu laikā, ordeni uzskatīja par anulētu. Triju Zvaigžņu ordeņa I šķira maksāja 150 latus, II šķira 85 latus, III šķira 35 latus, IV šķira 22 latus un V šķira 20 latus. Pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas demokrātijas periodā nebija retums, kad kultūras un politikas darbinieki atteicās no ordeņa kādu mirkļa apsvērumu dēļ vai arī tāpēc, ka piešķirtā apbalvojumu pakāpe, viņuprāt, neatbilda nopelniem, tas ir – bija pārāk zema. Arī prese mēdza šķendēties, ka, lūk, tādam izcilniekam piešķirta tik zema pakāpe, citam nepelnīti augsta, bet tas palicis pavisam bešā.
Daži atzina, ka viņiem vienkārši nav naudas ordeņa izpirkšanai. Tā rīkojās operdziedātājs Rūdolfs Bērziņš, aktieris Gustavs Žibalts un režisors Eduards Smiļģis. Skandalozākais bija 1926. gada novembris – tikai otrā šī ordeņa pasniegšanas reize, kad no apbalvojuma ar dažādu pamatojumu atteicās komponists un tautas melodiju vācējs Emilis Melngailis, politiķis un statistiķis Marģers Skujenieks, inženieris un politiķis Emīls Skubiķis, rakstnieki Apsīšu Jēkabs un Jānis Akuraters, valodnieks Jānis Endzelīns un vēl gara rinda tolaik labi pazīstamu personību. Piemēram, Akuraters paskaidroja, ka atteicies, jo ordenis piešķirts arī personām, pret kurām viņam bijis jācīnās "kā pret Latvijas neatkarības un nacionālās kultūras noliedzējiem", ar to, šķiet, domājot sociāldemokrātus. Tikmēr mūziķis Melngailis protestēja, jo "ārpus balvotā bariņa atrodas ne vien visa darba tauta, kas Latviju ne mazāk cēlusi saulītē kā izceltie, bet arī mani īstākie draugi dzejā i dzīvē, kā Jūlijs Madernieks, Dr. Miķelis Valters i vēl daudzi citi".
Jāpiebilst, ka viens otrs no zemākas pakāpes ordeņu noraidītājiem dažus gadus vēlāk patiešām saņēma augstāku. Piemēram, Skujenieks. Īpatnēja situācija izveidojās ar Francijas politiķi Aristidu Briānu, kuram par ieguldījumu Latvijas valstiskuma atzīšanā 1927. gadā novēlēja 1. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, taču, tā kā Briāns principā noliedz jebkādus ordeņus, apbalvojumu nācās anulēt.
"Lāčplēšu" traģēdijas
Pirmskara Latvijā prestižākais bija Lāčplēša kara ordenis (LKO), ko par īpašu varonību Latvijas 1918.–1920. gada Neatkarības karā pasniedza ierobežotā laika sprīdī no 1920. līdz 1928. gadam. Tā kā apbalvojums garantēja vairākas privilēģijas un kavalieri to mēdza nēsāt arī ikdienā, pie civila apģērba, kļuva svarīgi, kā cilvēks ar ordeni pie krūtīm uzvedas sabiedrībā, vai neapkauno LKO statusu. "Latvijas Mediju" apgādā izdotajā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieku grāmatā "Par Latviju", kur skatīta LKO vēsture, teikts: "Risinot jautājumus par ordeņa kavalieru privilēģiju ievērošanu, sarežģījumi, ko radīja kavalieru nepiedienīga uzvedība sabiedriskās vietās vai pat krimināli pārkāpumi, liecināja, ka ordeņa statūtos nepieciešami papildinājumi un labojumi."
Tādus izdarīja sekojošajos gados, kad noteica, ka ordenis atņemams ar tiesas spriedumu un kavalieris zaudē visas ar ordeni saistītās tiesības tad, ja LKO kavalieri soda ar nāvessodu, spaidu darbiem vai ieslodzījumu, kas saistīts ar tiesību zaudēšanu. LKO dome sodītajiem kavalieriem tāpat varēja noliegt nēsāt ordeņa zīmes un tās atprasīt apžēlošanas gadījumā, kad ordeņa kavalieru tiesības un privilēģijas tomēr saglabājās. Ordeni atņēma arī īslaicīga aresta laikā. Ja pēc pārkāpuma izskatīšanas arestēto attaisnoja, ordeni atdeva.
Ironiskā kārtā viens no pirmajiem cietējiem bija LKO statūtu autors, atvaļinātais kapteinis Alberts Stalbe. Pēc aiziešanas no armijas viņš kļuva par uzņēmēju, bet 1929. un 1932. gadā tika tiesāts par ekonomiskiem noziegumiem.
Pirmajā gadījumā viņu ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala lēmumu amnestēja, taču otrajā vairs tāda žēlastība netika izrādīta. Sabiedrību arī nokaitināja Stalbes uzvedība, ierodoties uz tiesas sēdēm armijas formā ar ordeni pie krūtīm. Saistībā ar notiesāšanu LKO dome atvaļinātajam kapteinim aizliedza nēsāt ordeni trīs gadus un atprasīja LKO apliecību un diplomu.
Kaprālis Jānis Garbilis ordeni izpelnījās par varonīgu izlūkgājienu, taču 20. gadu sākumā atklājās, ka viņš slepeni darbojas komunistu organizācijā un spiego Padomju Krievijas labā. 1922. gadā Garbilim atņēma ordeni un visus ar to saistītos dokumentus, bet pašu izraidīja no valsts.
Kara laikā vairākkārt ievainotais kapteinis Jānis Osvalds Zēbergs (Sebežs) cieta no posttraumatiskā stresa un nespēja atgūties no kara radītajām fiziskajām un psihoemocionālajām traumām. Būdams kara invalīds, viņš cieta no garīgās veselības traucējumiem, bija kļuvis par morfīnistu, tas ir, narkomānu. Alkohola reibumā formastērpā ar piespraustu ordeni viņš vāļājās uz ielas Rīgas centrā. Par nopelniem piešķirto jaunsaimniecību Pierīgā Zēbergs pārdeva, bet visu naudu notrieca alkoholā un narkotiskajās vielās. Reibuma ārprātā viņš pastrādāja slepkavību un veica vēl veselu rindu sīkāku likumpārkāpumu. LKO domes pacietības kauss gāja pār malām 1930. gadā, kad bijušais varonis, atkal formastērpā un ar ordeni, sāka ubagot ielās. Atņemto apbalvojumu 1935. gadā pēc Zēberga nāves atdeva viņa mātei. Ņemot vērā kara laika varonību, iecietība tika izrādīta arī par kareivi degradētajam pulkvedim Jūlijam Jansonam. Viņš 1917. gadā afekta stāvoklī nošāva meiteni, ko uzskatīja par savu līgavu. Pēc kara Jansonu tiesāja, 1924. gadā piesprieda cietumsodu, ko gan drīz samazināja, un degradēja par kareivi. Ordeni kā notiesātam viņam atņēma, taču ar to saistītās privilēģijas saglabāja.
Bija atsevišķi gadījumi, kad aizvainoti LKO kavalieri paši atteicās no ordeņa un atsūtīja to domei. Tā 1922. gadā rīkojās, piemēram, atvaļinātais kapteinis Kristaps Upelnieks, kuru aizskāra tālaika apsardzības ministra Gustava Zemgala presē paustais, ka ne visi ordeņa saņēmēji tiešām parādījuši izcilu varonību un lielākoties bijuši vienkārši labi karavīri. Pēc četriem gadiem Upelnieks gan pārdomāja un ordeni pieprasīja atpakaļ.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
