1734. gada 23. janvārī. Pirms 290 gadiem Austrijas impērijas pilsētā Presburgā, mūsdienu Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā, piedzima 18. gadsimta Eiropā populāra personība – mehāniķis, izgudrotājs, arhitekts un arī Ungārijas karalistes amatpersona Volfgangs fon Kempelens (1734–1804).

Kempelens nāca pasaulē vācu galminieka ģimenē, taču, tā kā lielākoties darbojās Ungārijas teritorijā, ungāriem pazīstams kā Farkāšs Kempelens, bet slovākiem viņš ir Jans Vlks Kempelens. 18. gadsimta nogalē šis vīrs uzbūvēja šaha spēles automātu, tā saukto "šaha turku" (Schachtürke – vāc.), ar kuru 1783./1784. gadā apceļoja Eiropas pilsētas, izsaukdams sensāciju. Viņa šaha automāts atgādināja kumodi ar spēles galdiņu, pie kura sēdēja turku apģērbā ietērpta mehāniska lelle. Pašā kumodē slēpās sarežģīts mehānisms, kas it kā spēlēja šahu, turklāt tik meistarīgi, ka parasti uzvarēja. Kempelens patiešām bija talantīgs inženieris, būvēja tiltus, tvaika turbīnas, kā arī atbildēja par sāls raktuvēm, taču tikai vairākus gadus pēc viņa nāves izrādījās, ka viņš bijis arī nedaudz krāpnieks, precīzāk, iluzionists. Jo īstenībā "šaha turkā" vēl atradās vieta maza auguma, taču gana lietpratīgam šaha spēlētājam, kurš tad ar "turka" lelles palīdzību izdarīja gājienus. Bet 

par to uzzināja vien 19. gadsimta 20. gados, kad iekārta jau bija apspēlējusi Prūsijas karali Frīdrihu II un Francijas imperatoru Napoleonu I. No tā laika vācu valodā parādījās vārds "getürkt", tas ir, "pieturkot", apmānīt. 

Taču cita lieta, ka 1791. gadā Kempelens pēc analoģijas ar cilvēka runas orgāniem uzbūvēja aparātu, ko uzskata par pasaulē pirmo darbotiesspējīgo iekārtu, kas atdarināja cilvēka balsi un spēja pateikt arī dažus vārdus. Piemēram, "mama" un "papa". Pirmais nosacītais sintezators bija veidots no plēšām, gumijas piltuvēm, caurulītēm un rezonatoriem. Vēlākās rekonstrukcijas parādīja, ka Kempelena iekārtas skaņas tembrāli nav īsti atbildušas cilvēka balsij, tomēr laikabiedri apgalvoja, ka tā "ļoti labi spēja pateikt dažus bērnišķīgus vārdus".

Latvijas Vēstnesis, 1924. gada 23. janvārī

Latvijas faunas retums. Skolu muzejs saņēmis kā dāvanu no Aleksandra Vītolnieka (Latgalē) lidvāveri, kas ir šejienes faunas vislielākais retums. Spalva viņai ir samtaini mīksta, pelna pelēkumā, starp priekšējām un pakaļējām kājām plēve, kura tāpat kā pārējā miesas daļa pārklāta ar spalvu un noder lidošanai. Pēc J. Siliņa paskaidrojumiem, minētā lidvāvere (Pteromys volans) tagad vairs nedaudz eksemplāros dzīvojot Alūksnē, Lielvārdē un ap 1900. gadiem tā bijusi arī vēl sastopama Rembates pagastā uz Ogres labā krasta Kārtiņu māju robežās, bet tagad sen jau tur iznīkušas. Minētais Vītolnieks Latgalē (blakus Alūksnei) šo retumu nošāvis ar vienu skrošu lādiņu divas uz reizi: tēviņu un mātīti. Otru eksemplāru ieguvusi Latvijas dabas zinātņu mīļotāju biedrība savam muzejam. Lai šo "dabas pieminekli" glābtu un uzglabātu no galīgas iznīkšanas, tad lidvāverei būtu jāierāda kāds apsargāts rajons – varbūt Lielvārdes sala Daugavā vai Moricsala Usmas ezerā.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.