1923. gada 2. jūnijā. Pirms 100 gadiem Siguldā notika pēdējie sagatavošanas darbi, lai nākamajā dienā, 3. jūnijā, ar plašu kultūras programmu, kā arī valdības un Saeimas vadības līdzdalību bijušajā kņaza Kropotkina 19. gadsimta beigu muižā jeb Siguldas Jaunajā pilī svinīgi atklātu Rakstnieku un žurnālistu pili. Proti, pansijas veida atpūtas namu.

Reiz lepnā neogotikas stila būve Pirmajā pasaules karā bija izdemolēta un izpostīta, bet agrārās reformas gaitā 1922. gadā to nodeva Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības rīcībā. Vēl gadu vajadzēja, lai muižu savestu kārtībā. Pasākumam tika piešķirta simboliska nozīme. "Pēc ilgiem gadusimtiem šī skaistākā vieta Latvijā nonākusi atkal latvju tautas īpašumā," jau pēc svētkiem rakstīja "Latvijas Kareivis". Atklāšanas kultūras programmai organizatori bija sapulcējuši teju visus tobrīd labākos. Priekšnesumus paredzēja gan pils iekštelpām, gan apkaimei. Svētku prologa runu pilī dzejā bija sagatavojis Jānis Akuraters, un to vajadzēja nolasīt aktierim Kristapam Lindem. Programmā bija Lindes lasītas dažādas dzejas un viņam "daiļrunu mākslā ar bagātu dzeju pūru laipni pievienojas Biruta Skujeniece". Pilī muzicēja Nacionālās operas sekstets un Emiļa Melngaiļa koris. Melngailis sarakstīja pasākumam īpašu kora dziesmu ar tikpat īpaši sarakstītiem Raiņa vārdiem "Lakstīgalas Siguldā". Kormūzikas programma bija ļoti plaša. 

Tikmēr ārā palikušos līdz ar tumsas iestāšanos paredzēja izklaidēt "simbolu ainu" izspēlēšana Siguldas pilsdrupās, piedaloties Nacionālā teātra aktieriem un "senlatvju jātniekiem ar lāpām".

 Tāpat gaidīja uguņošanu un sportistu paraugdemonstrējumus ar piramīdu veidošanu, dejotājus. Noslēgumā Valmieras pulka orķestris spēlēja dejas. Publikai tas viss bija pilnīgi par brīvu. 3. jūnijā svētkus gan mazliet pabojāja lietus, kas daļu atbraucēju agrāk aizdzina atpakaļ uz Rīgu. Tomēr naktī lietus mitējās un izturīgākie ballējušies līdz pēdējam vilcienam pusnaktī. Rakstnieku pils, interjeros pastāvīgi uzlabota, 30. gados kļuva par vienu no tām prestižajām vietām, kurp parasti veda ārzemnieku delegācijas.

Latvis, 1923. gada 2. jūnijā

Reevakuēto zvanu saņemšanai Baznīcas virsvalde uzaicina draudzes, kuras minētas sekošā sarakstā, sūtīt uz Rīgu savus pilnvarotos. Zvanus saņemot, jāuzrāda apliecība, kurā atzīmēti evakuēto zvanu uzraksti, svars un citas pazīmes par zvana piederību draudzei un jānomaksā pārvešanas izdevumi par zvaniem līdz 6 pudi smagiem 350 r. pudā, smagākiem par 6 pudi 400 r. pudā, par sabojātiem un tērauda zvaniem 250 r. pudā. Zvani pagaidām novietoti Elizabetes ielā 37. Starp tiem ir tādi, kuru piederība vienai vai otrai draudzei nav noteikta. Vēlams tādēļ, ka draudzes sūtītu tādus priekšstāvjus, kuri atminas izvesto zvanu pazīmes. Zvanu saņemšana izdarāma līdz 1. jūlijam.