2. decembris vēsturē un senās avīzēs. Igaunijas atbalsta manifestācija Rīgā

1924. gada 2. decembrī. Pirms 100 gadiem pēcpusdienā Valdemāra ielā Rīgā sākās stihisks, par spīti līņāšanai, vairāku tūkstošu patriotiski un nacionāli noskaņotu pilsoņu gājiens ar Latvijas un Igaunijas karogiem vispirms uz Esplanādi, kur orķestra pavadībā nodziedāja "Dievs, svētī Latviju!", bet tad uz Igaunijas sūtniecību Skolas ielā.

Emociju uzplūdus bija izraisījusi ziņa par Maskavas organizēto valsts apvērsuma mēģinājumu 1. decembrī Igaunijā – Tallinas puču jeb Decembra dumpi. Nepilns 300 bruņotu, no PSRS slepus iesūtīto diversantu un vietējo igauņu komunistu agrā rītā bija mēģinājuši sagrābt stratēģiski svarīgākos Tallinas objektus, tostarp militāros, arestēt Igaunijas valdību. Tad plānā bija "lūgt" PSRS palīdzību, kam sekotu sarkanās armijas iebrukums un Igaunijas iekļaušana PSRS, iespējams, ar sekojošu "proletariāta revolūcijas" pārsviešanos uz Latviju. Jāpiebilst, ka svarīga loma Tallinas avantūrā diemžēl bija latvietim, padomju militārā izlūkdienesta rezidentam Jānim Žīguram. 

Taču kārtējais mēģinājums "iedegt vispasaules revolūcijas liesmu" izgāzās jau pēc dažām stundām, jo Igaunijas armija izrādīja sīvu pretestību, bet Igaunijas iedzīvotāji komunistu iedomāto atsaucību un jūsmu neizrādīja. 

Dumpis tomēr bija asiņains un prasīja ap 150 cilvēku dzīvību – pārsvarā tie bija sagūstītie pučisti, kuriem kara tiesa piesprieda nāvi.

Manifestanti Rīgā bija sapulcējušies, lai paustu atbalstu Igaunijai, prieku par ātru dumpja apspiešanu un sēras par kritušajiem karavīriem. Telegrammu, kurā Igaunijas parlaments tika apsveikts "sakarā ar sekmīgiem panākumiem, likvidējot brutālo mēģinājumu gāzt varas līdzekļiem pastāvošo demokrātisko iekārtu Igaunijā", nosūtīja Valsts prezidents Jānis Čakste, premjera Voldemāra Zāmuēla valdība, kas tieši tobrīd gatavojās demisionēt iekšpolitisku intrigu dēļ, kā arī Ārlietu ministrija. Jau tobrīd bija skaidrs, ka aiz apvērsuma stāv PSRS un tās pārstāvniecības Tallinā, kas devušas naudu, ieročus un apmācītus diversantus. Tomēr ārpolitisku iemeslu dēļ par to runāja pieklusināti un tas pat īpaši neietekmēja tālākās Baltijas valstu un Maskavas attiecības.

Jaunais Zemgalietis, 1924. gada 2. decembrī

Liepāja. Skandalozs notikums. Priekš dažām nedēļām Liepājas ostā iebrauca ventspilnieks Lasmanis – jūrnieks, kurš kopš 1907. gada braukājis pa visām pasaules malām, bijis Austrālijā, Indijā, Amerikā u. c. Pēc ilgiem gadiem tas vēlreiz nodomājis apmeklēt savu vairāk nekā 70 gadus veco māti, kura dzīvo Ventspilī. Kādā jūras katastrofā L. nozaudējis arī savu krievu laika pasi, tā ka Liepājā ieradies bez jebkādiem dokumentiem. 

Liepājā L. nenolaida no kuģa – neesot Latvijas pavalstnieks. Neko darīt, jābrauc uz Dancigu. Caur Dancigas konsulu L. iesniedzis Rīgā attiecīgu lūgumu, lai atļauj apciemot Ventspilī dzīvojošo māti. Viss velti, atļauja nav dota. 

Atbraucis atkal uz Liepāju, kur atkal neticis nolaists no kuģa. Ar asarām acīs norūdītais jūrnieks lūdzies viņu nolaist, apsolīdamies samaksāt visus sodus un pat cietuma uzturu, ja būtu "jānosēd". Likuma burts stāv augstāk par cilvēku. Lasmanim vajadzēja aizbraukt, māti neredzējušam. Cik viegli dažādi šīberi, kas nekad nav bijuši un arī nebūs Latvijas pavalstnieki, ieceļo Latvijā, bet dzimušam latvietim durvis tiek aizcirstas.