29. novembris vēsturē un senās avīzēs. Vācu lojalitātes jautājums

1914. gada 29. novembrī. Pirms 110 gadiem laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" publicēja anonīmu ievadrakstu "Baltiešu lojalitāte", kurā aplūkoja Pirmā pasaules kara sākumā ļoti aktuālo jautājumu, kā kara apstākļos būtu jāizturas pret lielo un ietekmīgo vācbaltu minoritāti.

Īpaši jau Latvijas un Igaunijas teritorijā. Tā kā Vācijas un Krievijas impērijas atradās karastāvoklī, pret vāciešiem un visu vācisko Krievijā tolaik vērsās dažādas represijas. Piemēram, valodas lietošanas ierobežojumi, mainīja ielu un citu vietvārdu nosaukumus, atcēla no amatiem. Par runāšanu vāciski publiskā vietā varēja nonākt nepatikšanās. Laikraksts atzīmēja: "Paši Baltijas vācieši apgalvo, ka viņi ir krievu ķeizara visuzticamākie pavalstnieki: mantu, dzīvību, savus dēlus viņi netaupīs priekš Krievijas. Un viņi tiešām pieved arī pierādījumus saviem apgalvojumiem. Bet no otras puses atkal tiek pievestas garas listes par tiem Baltijas vāciešu dēliem, kas karo pret Krieviju kā oficieri vācu armijā: tiek minētas vārdā famīlijas, kuru galva vēl ir Krievijas pavalstnieks, ieņem varbūt Krievijā pat ievērojamu vietu, bet bērnus jau paguvis izaudzināt par Vācijas pavalstniekiem. 

Dzīvību solās dot lielkungi priekš Krievijas, bet zirgus un govis daudzi noslēpj [no rekvizīcijām]. 

Un par sagūstītiem vāciešiem Vācijā raksta vācu laikraksti, cik laimīgi viņi esot, ka nebūšot vairs jākaro pret Vāciju." Pēc ievadraksta autora domām, Baltijas vāciešu kopiena kara apstākļos nebūt neesot sašķēlusies divās nometnēs, kā daži norādot. Situācija esot cita: "Baltijas vāciešu laicīgā dzimtene ir daļa no Krievijas, bet viņu garīgā dzimtene ir Vācija. Manta, darbs, sabiedrisks stāvoklis tos cieši saista pie Krievijas; tautība, valoda, ticība, visa gara dzīve tos tikpat cieši sien pie Vācijas." Jā, vācieši ar sašutumu noraidot apsūdzības, ka ir potenciālie "Vācijas spiegi" un sapņo par Krievijas Baltijas guberņu pievienošanu Vācijai, kam esot pamats ticēt, un "tikpat maz kā uz Krieviju, tikpat maz viņu patriotisms attiecas arī uz Vāciju". Taču jāsaprotot arī tas, ka "viņu lojalitāte beidzas pie Narvas un pie Palangas" vai pat pie vienas no konkrētām Baltijas guberņām. 

Jāpiebilst, ka Baltijas pamattautas vācbaltiešu psiholoģiju kara apstākļos izprata labāk par vairumu krievu ierēdņu, 

bet, no otras puses, vāciešu krišana nežēlastībā ļāva izvirzīties latviešiem, igauņiem un lietuviešiem, kuru lojalitāte Krievijas impērijai kā valstij 1914. gadā bija neapšaubāma.

"Latvis", 1924. gada 29. novembrī

Neapkopta baznīca. Rubenes baznīcai jumts galīgi beigts un, lietum līstot, ūdens plūst baznīcā, no kam iepuvuši griesti un vietām arī grīda un cietušas arī glītās ērģeles, kuras iegādātas ap 15 gadus atpakaļ un maksājušas 3000 r. zeltā. Arī baznīcas āriene stipri cietusi un trūkst pat mergu, kur zirgus piesiet. 1922. gada beigās draudzes padome sarīkoja bazāru par labu baznīcas uzkopšanai un ienāca ap 66 000 rubļu. 1923. g. bazārs vairs neizdevās, jo sarūgtinātie draudzes locekļi vairs nepabalstīja.