Pirms 100 gadiem laikraksts "Latgolas Words" vēstīja, ka Atašienes lauksaimniecības biedrība "Zemkupis" iegādājusies Latgalē pirmo traktoru. Tas bija nopirkts aprīļa beigās pēc Latvijas Lauksaimnieku centrālbiedrības pamudinājuma, ar valsts finansiālo atbalstu. Citos Latvijas novados pirmie traktori lauksaimniecībā parādījās dažus gadus ātrāk, taču bez valsts atbalsta ko tādu spēja vien turīgās un plašās Zemgales saimniecības.

Popularizēt traktorus un 1923. gadā arī subsidēt to iegādi valsts sāka dēļ nepieciešamības pēc iespējas ātrāk atgriezt lauksaimniecības apritē platības, kas Pirmā pasaules kara un tam sekojošā Neatkarības kara gados bija ilgstoši palikušas atmatā. Traktorus tajā laikā galvenokārt izmantoja aršanai. Pirmos traktoru vadītāju kursus 1923. gada sākumā Rīgā sarīkoja Zemkopības ministrija. Tie ilga divus mēnešus un izraisīja lielu interesei.

Aršanas apmācība notika Krūzes muižas laukos Pleskodālē. Kursantiem bija jāmaksā par aršanā un apmācībās patērēto benzīnu un petroleju, kā arī jāgādā par dzīvesvietu un uzturu, taču pārējo sedza valsts. 

Tomēr sākotnējais entuziasms, īpaši Latgalē, ātri apsīka vairāku iemeslu dēļ. Žurnāls "Latgolas Lauksaimnīks" 1923. gada augusta numurā rakstīja: "Tumār myusu zemkūpim soc rastis pidzeivoiumi, ka par dorgu traktoru pirkšonas naudu, lobok ir igòdot zyrgus un litot zemes dorbim kustuņu spāku, nakai turet dorgus traktorus un šoferus. Ar valsts pabolstu pirktus traktorus vēļ kaut cik īspējams litot uz myusu mozom lauku platībom, bet pirkt bez pabolstu iznòk par dorgu un naatsamoksoj. Tamdēļ ari myusu mozôs un vidējās saimnicibās nòkutne byus vinigi zyrgim. Sekojut pašu atziņom un cyturines pidzeivojumim, byutu iteicams pabolstu dušonu traktoru pirkšonai uz laiku pòrtraukt un nogaidīt tòļokus rezultātus traktoru litošonā." 1927. gadā Latvijā bija 223 dažādu firmu traktori, no kuriem 210 izmantoja lauksaimniecībā. 96 no tiem bija iegādāti par valsts subsīdijām. Pārsvarā traktorus varēja sastapt Rīgas un Jelgavas apriņķos – Līvbērzes, Šķibes, Bērzmuižas un citos pagastos, kā arī Vidzemē, kamēr Daugavpils apriņķī traktori bija trīs, bet Rēzeknes un Ludzas – pa vienam. Dominēja "Fordson" firmas 10–20 ZS spēkrati.

Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 2. maijā

Aiz pārpratuma. Lielu uztraukumu sacēla 1. maija rītā ātri izplatītā vēsts, ka naktī Jaroslavas ielā no kāda nama loga ar skrošu šāvieniem ievainoti kājās iecirkņa uzraugs ar policijas kārtībnieku un Pionieru ielā nāvīgi ievainots ar šāvieniem viens policijas kārtībnieks un divi politiskās apsardzības aģenti. Šī vēsts pierādījās par patiesu. Jaroslavas ielā drīzi pēc notikuma gan izdarīta attiecīgā namā pamatīga izkratīšana, bet nekas aizdomīgs nav atrasts. Pionieru ielā divi privātās drēbēs ģērbušies kārtībnieki pamanījuši divus arī privāti ģērbušos vīriešus izplatām proklomācijas un steigušies tiem klāt, bet tie nozuduši. Drīz viņi pamanījuši atkal 2 vīriešus un uzsaukuši: "Rokas augšā!", bet tie tūliņ nošāvuši vienu un ievainojuši vienu. Visi trīs tūliņ aizvesti uz pilsētas slimnīcu, kur ievainotais policijas kārtībnieks Kārlis Griņevičs nomiris pēc dažām stundām, bet abi ievainotie privātie pierādījušies par politiskās apsardzības kancelejas darbiniekiem, no kuriem viens atzīts par ļoti grūti, otrs vieglāk ievainotu. Viņi domājuši abus policijas kārtībniekus par privātiem ļaundariem un tāpēc tiem šāvuši.