1944. gada 14. oktobrī. Pirms 80 gadiem tobrīd Daugavpilī drukātais Latvijas kompartijas laikraksts "Cīņa" iznāca ar ievadrakstu "Mūsu Rīga", jo iepriekšējā dienā Latvijas galvaspilsētas Daugavas labā krasta daļā bija ienācis padomju karaspēks.

Reklāma

 "Pār mūsu sirmo Rīgu atkal plīvo sarkanais padomju karogs. Ar aizturētu elpu un priekā pukstošu sirdi vakar visa mūsu plašā Dzimtene klausījās Augstākā Virspavēlnieka, biedra Staļina pavēli Sarkanās Armijas karapulkiem, kas piedalījušies Rīgas ieņemšanā. Rīga ir brīva – lauzts ir viens no pēdējiem stiprākiem vācu atbalsta punktiem pie Baltijas jūras." Neiztika arī bez padomju stila ieskata vēsturē: "Bet nekad, kamēr pastāv Rīga, tā nebija redzējusi tik daudz līksmu cilvēku savās ielās kā 1940. gada jūnija un jūlija dienās. Varenās masu prieka demonstrācijās mūsu galvaspilsēta sveica Sarkano Armiju, sveica latviešu tautas labāko draugu biedru Staļinu, sveica savu brīvību un padomju varu." 13. oktobra vakarā Maskavā "Dzimtenes vārdā ar divdesmit četrām zalvēm no 324 lielgabaliem sveicināja Rīgas atbrīvotājus". 

Kad padomju propaganda 13. oktobri pasludināja par "Rīgas atbrīvošanas dienu", to nemulsināja apstāklis, ka Pārdaugavu, atkāpjoties uz Kurzemi, vācieši atstāja tikai 15. oktobrī, tātad iepriekšminētajā dienā pilsēta pilnībā nemaz nebija ieņemta. 

Vācieši bija arī nekavēti iznīcinājuši svarīgākās komunikācijas un infrastruktūru – Daugavas tiltus, krastmalu un ostu, pasta ēku, kurā atradās telefonu centrāle. Kā uzskata, no dažiem "profilaktiski" pret Rīgas centru raidītiem padomju artilērijas šāviņiem nodega leģendārā viesnīca "Roma". Laimīgā kārtā nekādu kauju par pilsētas centru nebija, jo Rīgas pilsētas aizstāvēšana neietilpa vācu plānos. Padomju kinohronikās un fotogrāfijās attēlotā latviešu strēlnieku 130. korpusa karavīru svinīgā iesoļošana Rīgā notika trīs dienas vēlāk, 16. oktobrī. Korpuss tiešā pilsētas pārņemšanā nemaz nebija piedalījies, jo laikā, kad pirmās padomju vienības ienāca pa Brīvības un Maskavas (Latgales) ielām, atradās pie Ķekavas Daugavas kreisajā krastā.

"Latvis", 1924. gada 14. oktobrī

Par poļu iespaidu Rīgas katoļu baznīcās runāts latvju katoļu sapulcē 12. oktobrī, kuru sasauca vecākā Rīgas latviešu katoļu biedrība "Vaiņags". Atraidīts latvju katoļu lūgums pielaist latvju katoļus par pērminderiem jauniešu iesvētīšanā Jēkaba katedrālē, aizbildinoties ar to, ka to nevēloties poļi. Franciska baznīcā ir tikai poļu un lietuvju mācītāji, bet latviešu mācītāju nav. Latvju katoļu pārpoļošana nebūt neesot beigusies, bet vēl pastiprinoties. Nav vairs pat ne agrākā latvju dziedātāju kora un svētdienas rītos, kad visvairāk baznīcēnu, sprediķi saka poļu valodā. Arī katoļu garīgo semināru liedzoties nodot izglītības ministrijas pārziņā tikai tāpēc, ka to negribot poļi, kuri draudot pat ar to, ka latviešus nelaidīšot baznīcā un sitīšot, kā tas notiekot Lietavā. Sapulce izteica pārliecību, ka bīskapam un virsbīskapam aprādītās nebūšanas nav zināmas un patiesos apstākļus noslēpj.