1634. gada 11. oktobrī. Pirms 390 gadiem naktī uz 12. oktobri Ziemeļjūras piekrastes daļu, kas mūsdienās ir Vācijas un Dānijas teritorija, bet toreiz tika pazīta kā Ziemeļfrīzija, skāra vieni no Eiropas vēsturē katastrofālākajiem plūdiem, kuros, pēc dažādām aplēsēm, dzīvību zaudēja 8 līdz 15 tūkstoši cilvēku.

Reklāma

Ūdenslīmenis vietām pacēlās vairāk nekā četrus metrus, un viļņi aizskaloja mājas. Materiālie zaudējumi bija milzīgi. Vietām mainījās reljefs un krasta līnija. Vēsturē šie palikuši kā "Burharda plūdi", jo dabas katastrofas tolaik mēdza saukt svēto vārdos, un 14. oktobri atzīmēja kā svēto kārtā ieceltā 8. gadsimta Vircburgas bīskapa Burharda dienu. Nelaimi izraisīja spēcīgais vējš, kas jūrā sacēla vētru, kura pārauga orkānā, radot paisuma vilni. Lai pasargātos no plūdiem un iegūtu zemi lauksaimniecībai, vēsturiskās Frīzijas piekrastē jau iepriekšējos gadsimtos bija izveidota dambju sistēma. Taču 17. gadsimta sākumā Frīziju un Šlēsvigas-Holšteinas zemi pārstaigāja mēris, kam sekoja asiņainais Trīsdesmitgadu karš (1618–1648). Iedzīvotāju skaits bija sarucis, dambjus darbaroku un naudas trūkuma dēļ vairs pienācīgi neatjaunoja, turklāt tos nopostīja arī karadarbība, tādējādi Burharda plūdu vētra liktenīgajā naktī ap pulksten 22 dambjus sāka pārraut vienu pēc otra. Ap pusnakti, kad katastrofa sasniedza maksimumu, pārrāvumi jau bija skaitāmi simtos. 

Saglabājušās laikabiedru liecības, ka ļaudis pamodušies no tā, ka viļņi sākuši sisties pret māju sienām. Šļakatas šķīdušas līdz skurstenim. 

Daudzi bēga uz augstākām vietām, taču drīz vien izrādījās, ka viļņi noskalo arī tās. Vējš bijis tāds, ka iet varēja tikai ar grūtībām. Visu pastiprināja pērkona negaiss un lietus. Nīderlandiešu hidroinženieris Jans Lēgvaters, kurš piedzīvoja katastrofu, vēlāk rakstīja, ka pēc plūdu atkāpšanās iekšzemē palikuši vairāki tur ienestie kuģi, visur mētājušies māju baļķi un dažādas daļas, "milzīgs daudzums visādu koku", rati, dzīvnieku un arī cilvēku līķi. Iznīcināta bija visa raža un pēc tā laika aplēsēm ap 50 tūkstoši mājlopu. Vētra nopostīja vismaz 1300 māju, 30 dzirnavas, 21 baznīcu. Kaut dambju atjaunošana sākās drīz pēc nelaimes, daudzi iedzīvotāji, kam viss notikušais šķita kā apokalipses sākums, par labāku atzina pamest dzimtās vietas un doties uz iekšzemi. Uzskata, ka šī iemesla dēļ, iedzīvotājiem pārceļoties, pilnībā izzudis agrāk vietai raksturīgais viens no frīzu valodas dialektiem.

"Jaunā Balss", 1924. gada 11. oktobrī

Rīkojumi mācītājiem. Latvijas ev.-luterisko draudžu bīskaps, katoļu bīskaps un pareizticīgo baznīcas sinode devuši rīkojumu visiem mācītājiem noturēt svētdien, 12. oktobrī š. g., dievkalpojumus ar aizlūgumu par atturību un sprediķi par alkohola postošo ļaunumu un atturības cēliem mērķiem. Ar to visas mūsu baznīcas noteikti nostājušās par atturības lietas veicināšanu visiem spēkiem, kas nāktu par lielu svētību kā atsevišķiem pilsoņiem, tā arī visai tautai.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.