12 °C
Mākslas vēsturniece Ingrīda Burāne – par martā piedzīvotā kultūras ceļojuma iespaidiem.
Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā 19. martā patiešām skaisti un humāni atklājām 10. Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā konkursa izstādi. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša un izstāžu kuratore Silvija Berezovska atkal bija parūpējušās, lai viss notiktu, kā svētku reizēs noticis līdz šim. Svinīgas un iedvesmojošas uzrunas, ziedi, galvenai balvai nominēto (Ērika Kumerova, Jānis Jākobsons, Visvaldis Asaris, Patrīcija Brekte, Agnese Kurzemniece, Maija Muižniece, Justīne Lūce, Guntis Grants, Ilze Smildziņa) sveikšana – katram pretendentam un visiem notikuma tapšanā iesaistītajiem pasniedzot uz audekla reproducētu Jāzepa Pīgožņa (1934–2014) gleznu "Braslavas madonna" (2007, a.,e., 100 x 92, PVLMM), mūzika, sarunas, tikšanās, daudz prieka un pārdomu.
Rīgas dome – neuzticams partneris
Pārdomas šajā notikumā galvenokārt par to, ka sākotnējiem balvas rosinātājiem – Jānim Streičam, Jānim Strupulim, Jānim Anmanim un Preiļu novada domei (sākotnēji par finansējuma piešķīrumu paldies toreizējai Preiļu pašvaldības vadītājai Marutai Plivdai), novada muzejam –, Rīgas dome izrādījās neuzticams sabiedrotais. Jā, ir zaudēta izstādes sākotnējā telpa – Sv. Pētera baznīca, jā, ir mainījusies galvaspilsētas kultūras dzīves vadība, darbinieki, partijas, bet civilizētā sabiedrībā norunas, līgumus, sadarbības partnerus nemaina pusceļā. Nu jau divus gadus izstāde Rīgā tiek atklāta, pateicoties Preiļu muzeja vadītājas Teklas Bekešas privātajiem sakariem un iniciatīvai. Patiesībā grūti par augstu novērtēt viņas un kolēģu uzņēmību – viena novada kultūras darbiniecei aplaimot Rīgu ar vienu no plašākajām glezniecības kopskatēm un ilglaicīgākās balvas, uz kuru var pretendēt katrs Latvijas mākslinieks, vēl pagaidām pastāvēšanu. Rīgas domes attieksmi gaiši atklāj fakts, ka pašvaldības un tās kultūras iestāžu apvienības mājaslapās nav atrodama ne mazākā vēsts par šo notikumu, kaut uz izstādes afišas abas institūcijas minētas.
Šogad vēl izstāde turpinās ierasto gaitu. Protams, ka Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja zālē pēc 108 mākslinieku pieteikšanās (žūrija – Anna Afanasjeva, Silvija Berezovska, Ingrīda Burāne, Reinis Liepa, Anda Munkevica, Laura Pīgozne, Jānis Strupulis – 18 gleznotāju darbus noraidīja) nebija iespējams izlikt visus izstādei pieņemtos darbus. Pašlaik ekspozīcijā izvietoti 42 autoru dabas tvērumi, spilgtāk vai ne tik spilgti uzlikti uz audekla, papīra. Pārējā daļa veidos ceļojošas ekspozīcijas kopas, kuras varēs redzēt vasaras ritējumā kultūras un atpūtas centrā "Imanta", Bauskas muzejā un, iespējams, citviet, lai septembrī atkal satiktos Preiļu muzejā, kad svinīgajā izstādes atklāšanā tiks paziņots Galvenās balvas laureāts.
Zināma ierobežotība
Neesmu tik naiva, lai domātu, ka konkursa mākslinieciskais līmenis atbilst Latvijas ainavas glezniecības pašreizējai profesionālajai varēšanai un konkrētu mākslinieku apbrīnojamajām iespējām savā arodā. Pievienojot tikai tos autoru darbus, kuri šobrīd redzami Rīgas izstāžu zālēs, piemēram, smalkos, piepildītos Laimas Eglītes nelielos gleznojumus izstādē "Murjāņi un... Par zaļu un pat vēl zaļāks..." (galerija "Daugava", līdz 27. aprīlim ), tonāli niansētos Tatjanas Paļčukas audeklus izstādē "Dzīves cikli" (Rietumu bankas Centrālā biroja plašajās zālēs, līdz 7. aprīlim) vai novitātes Anša Rozentāla personālizstādē "Skats Apkārt" (Rīgas māksla telpa, līdz 31. martam), kopaina jau mainītos. Pat neieminos par mūsu ainavas glezniecības lielmeistarēm Līgu Purmali, Viju Zariņu, Daci Lielo, Ievu Iltneri, Diānu Dimzi-Dimmi, Agati Muzi un vēl un vēl, neignorējot arī toņu daudzveidību spēcīgāko vīriešu gleznotāju paletes. Ja iztēlē redzu šādu kopainu, tas būtu pamats, kurš varētu kļūt par secinājumiem glezniecības veseluma un katras individualitātes novērtējumam. Katrā ziņā līdz šim izdotie katalogi priekšstatu par Latvijas ainavas glezniecību krietni sašaurina.
Atkal jāatkārto gadu desmitiem zināmā aksioma, ka Rīgā akūti trūkst ne tikai mūsdienu prasībām atbilstošas koncertzāles, bet arī starptautisku vai pašmāju kopekspozīcijām atbilstošas mākslas izstāžu zāles. Varbūt situācija varētu nedaudz uzlaboties, ja nebūtu nevajadzīgi iestrēgusi izstāžu zāles "Arsenāls" rekonstrukcija. Lai gan neesmu pārliecināta, jo ar retiem izņēmumiem skaidri nolasāms, ka nākamībā vērsts un mērķtiecīgi kopts kultūras darbs nav valsts galveno uzdevumu prioritāte. Manuprāt, un atkārtoti – manuprāt.
Jāzepa Pīgožņa balvas konkursizstāde jau sākotnēji bija nolemta zināmai ierobežotībai un ne tam augstākajam lidojumam. To noteica Rīgas puses piedāvātā telpa – Pēterbaznīca, kura savas arhitektūras, apgaismojuma, aprīkojuma, vēl citu apstākļu dēļ ir pilnīgi nepiemērota glezniecības skatēm. Un kaut arī vairums mākslinieku atzīst, ka kopīgas kāda mākslas veida izstādes ir vairāk nekā nepieciešamas, tomēr ne katrs grib redzēt savu darbu nevēlamā veidā.
Un tomēr izstādei ir sava jēga un nozīme. Kā Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāve desmit gadus tuvāk vai attālinātāk (kad kompromisi bija pilnīgi nepieņemami), tomēr dažādās formās esmu to atbalstījusi. Par galveno vairākkārt esmu runājusi, rakstījusi:
- tās misija ir veicināt ainavas glezniecības pastāvēšanu atšķirīgās mākslinieciskās formās ar saknēm pagātnē un lapotni, svaigiem dzinumiem nākamībā;
- tā veicina salīdzināšanos, impulsus, dažādošanos, māksliniekiem izstāde nepieciešama, jo gandrīz vienīgajā plašākajā kopekspozīcijā (kurai piemīt demokrātisks raksturs, ne kuratoru izvēle) ir iespēja startēt jaunajiem autoriem, un izstāde regulāri pulcina skatītāju simtus vairākos novados;
- izstādes misija ir izpratnes par vienu mākslas žanru vairošana, vēsturiski saglabājot Latvijas, mūsu zemes nacionālo pulsu krāsās, skaistumā, pretrunās, noskaņās, gadalaiku un dienu ritmā, mūžīgumā un cilvēku mainībā līdzi notikumiem, laika svārstībām. Protams, vēl citu jēdzienu un problēmu sistēma.
Jāmainās arī pašai balvai
Rakstu šīs rindas Ukrainas kara 759. dienā. Trīs gadi, tāpat kā visa desmitgade un Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks strauji mainījuši cilvēkus un ainavas. Izaugusi jauna paaudze, žūrijas darbā ar zināmu izbrīnu klausījos, kā mākslinieki (jau digitālās mentalitātes?) darbus pārsvarā vērtē ne no aroda kvalitātēm, bet vēstījuma, sižeta, stāsta nolasījuma. Jāmainās arī J. Pīgožņa balvas izstādēm, lai turpmāk vēl vairāk nepazeminātu labo ieceri. Ne velti savā atklāšanas uzrunā rosināju piebremzēt, paņemt pauzi, izvērtēt ieguvumus un zaudējumus, sēsties pie sarunu galda visām ieinteresētajām un nākamībā iesaistāmiem sadarbības partneriem. Iespējams, nerīkot izstādes katru gadu. Iespējams, mainīt nolikumu, jo mainās pati māksla. Jāzeps Pīgoznis bija daudzpusīgs mākslinieks, kurš veiksmīgi darbojās glezniecībā, grafikā, grāmatu ilustrācijā, medaļu mākslā. Varbūt šo daudzpusību un visus iespējamos izteiksmes veidus, tehnikas, materiālus apvienot viena žanra lasījumā. Iespējams... iespēju ir ļoti daudz. Protams, ja atceramies Zentas Mauriņas vārdus, kurus citēju otrās izstādes katalogā: "Latviešu kultūra tikai tad varēs uzplaukt un ietverties mūžīgos veidolos, ja katrs sevī apzināsies savu latviskumu, kaut arī nekad par to nebūtu runājis, bet ir jau nesalīdzināmi vieglāk par kādu lietu skaļi runāt, nekā par to, aizmirstot savu egoismu, cīnīties."
