13.3 °C
Eksperimentālās mūzikas festivāls "Skaņu mežs" kultūrtelpā "Hanzas perons" notika 2024. gada 4. un 5. oktobrī.
Tā organizētāji par pirmā vakara galvenajiem viesiem nosauca elektroniskās mūzikas duetu "Autechre", lai gan kaut nedaudz klasiskākas skaņumākslas ietvaros par slavenību uzskatāms ģitārists un komponists Freds Frits, kaut gan daudzi gaidīja arī Šārmeinas Lī vokālās improvizācijas priekšnesumu, arī komponistes un vokālistes Dženiferas Volšas uzstāšanos kopā ar domubiedru Nīlu Laku. No otrā vakara viesiem festivāla veidotāji izcēla abstraktā hiphopa duetu "Armand Hammer", turpretī cita publikas daļa ar sevišķu interesi gaidīja komponistu un atskaņotāju Reivenu Čakonu (galu galā Pulicera balva mūzikā par 2021. gada instrumentālo opusu "Bezbalsu mesa" un vēl citi prestiži apbalvojumi). Tas arī parāda "Skaņu meža" īpašo vietu Latvijas kontekstā – uz festivālu atbrauc izslavēti mūziķi, kuru skaņdarbi un priekšnesumi citādi tā arī paliktu zināmi tikai no ierakstiem; turpat, protams, arī ar līdzīgu stilu un domāšanu saistīta latviešu mūzika (šoreiz proporcionāli mazāk nekā citus gadus, bet neizpalika arī tā).
Ir kāda vairāk vai mazāk droša metode, kā iepriekš uzzināt, kas tieši būs dzirdams "Skaņu mežā". Nopietnākie, inteliģentākie un ar klasisko tradīciju vairāk saistītie viesmākslinieki sniedz meistarklases Mūzikas akadēmijā. Turpretī ekscentriskākajiem, dīvainākajiem, šaubīgākajiem autoriem paredzētas meistarklases Mākslas akadēmijā. Bez šaubām, šo metodi nevajag uztvert pārlieku nopietni, taču zināmas atkāpes no iepriekš definētā (pirmām kārtām Dženiferas Volšas priekšlasījums Mākslas akadēmijā) arī 2024. gadā tikai apstiprināja jau agrākajās "Skaņu meža" sērijās formulētās likumsakarības. Jo eksperimentālāki priekšnesumi, jo vairāk uz tiem attiecināmie vērtību kritēriji saistāmi ne tik daudz ar laikmetīgās mūzikas, kā ar laikmetīgās mākslas sfēru. Jo vairāk "Skaņu meža" programma virzās "trokšņu mūzikas", elektroakustisku performanču un pagrīdes repa virzienā, jo lielāka iespēja, ka daudzskaitlīgo publiku pārstāvēs gluži svešas sejas (mans minējums – Mākslas akadēmijas studenti un viņu pedagogi?). Šiem klausītājiem pa vidu vairāki komponisti. Muzikologu, kā jau vienmēr, gandrīz neviena.
Otra likumsakarība konkrēti 2024. gada "Skaņu mežā" – te iespējams formulēt personisko estētikas teoriju, kas norāda, kuri radošie parametri festivāla māksliniekiem ir primārie vai sekundārie. Un primārās šeit būtu idejas, tām seko skaņa kā ideju iedzīvinājums audiālā formā, īpaši neraizējoties par šo skaņu estētisko pievilcību (izmantojams ir pilnīgi viss, no svilpšanas līdz visskarbākajām frekvencēm, no ierakstu kolāžām līdz saudzīgiem pieskārieniem ģitāras stīgām vai korpusam). Turpretī par pavisam sekundāru saucama muzikālā dramaturģija – priekšnesuma gaita pārsvarā iet tik uz priekšu, bez skata atpakaļ vai vispārinājuma nākotnē; ja klausītājs pēc māksliniekam dotās pusstundu garās uzstāšanās beigām savā prātā spējis radīt kaut kādu struktūru, tas vien jau ir labi.
Kā viens no daudzsološākajiem piemēriem šeit raksturojams Freda Frita priekšnesums – ģitārspēles bagātīgās variācijas un perkusīvo paņēmienu nianses te liecināja par izsmalcinātu skaņu un domu pasauli; tajā pašā laikā gan tembrālais veidols, gan solista redzējums uz tematiskā materiāla organizāciju un izklāstu atmiņā atsauca tieši Austrumu klasiskās mūzikas principus. Otrkārt, pārliecinošākais veikums no dramaturģiskās arhitektonikas viedokļa – Reivena Čakona muzikālais vēstījums saistīja ar precīzi izvēlētiem kompozicionāliem parametriem un plašu elektroakustisko amplitūdu, kurā jau atkal bija ietverti visdažādākie toņi un dinamiskie izvērsumi. Trešais aspekts – Dženiferas Volšas un Nīla Laka dueta radītie priekšstati par mūzikas teātri, kura saturs un emocionālā sfēra bija ne tik daudz racionāli definējama, kā intuitīvi izjūtama, un abu mākslinieku pieeja vokālo tembru un improvizāciju jomai, cilvēka balss dimensijām sasaucās ar Šārmeinas Lī eksperimentiem un izkopto virtuozitāti.
Otra galējība – franču skaņu mākslinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero jeb Vomir. Sākumā tika ieslēgta skaļa un uzstājīga frekvence, un tāda tā arī palika – uzstāšanās divdesmit devītajā minūtē skanēja tieši tāda pati statika kā pirmajā minūtē. Iespējams gan, ka cienījamais skatuves mākslinieks mikrofonā vienlaikus arī kaut ko dziedāja, bet man nebija nekādas vēlēšanās par to pārliecināties, ejot tuvāk skatuvei cauri jau tā blīvajai skaņas masai. Un līdzās mazāk radikālām izpausmēm – Kristīnas Kēleres jeb Tintinas Patrones vai Nika Kleina skaņu instalācijām un lauka pētījumu rezultātiem – arī šī pieredze vienīgi apstiprināja iepriekšminēto. Primārās ir idejas, un to realizācija muzikālās intonācijās un muzikālā partitūrā vismaz attiecībā uz klausītāja līdzpārdzīvojumu vai dramaturģiskās attīstības loģiku paliek otrajā plānā. Turpretī tādi regulāri izmantoti termini kā instalācijas vai performances atkal akcentēja priekšstatu par to, ka šī "Skaņu meža" programma tuvinās vizuālās mākslas principiem un kategorijām.
Blakus šādai estētikai un skatpunktiem neapšaubāmu gandarījumu radīja Gundegas Šmites jaundarbs "Četri elektroakustiski mīlas dzejoļi" Guntas Gelgotes spilgtajā un kolorītajā dziedājumā; arī šis opuss bija piemērs komponistes mūzikas tēlu plastiskumam, noslīpētajai formveidei un oriģinālajam elektronikas izmantojumam; arī šī uzstāšanās atgādināja par solistes interesēm ārpus labi pārbaudīta repertuāra – viņas interpretācijā "Skaņu mežā" bijis dzirdams arī Evijas Skuķes cikls "Sievietība" un Līgas Celmas partitūra "Es esmu vientuļa bāka". Bet Reivens Čakons, Freds Frits vai Dženifera Volša? Noteikti atskaņojami arī ārpus "Hanzas perona" sienām. Un tas jau paliek arī vēl citu profesionāli trenētu Latvijas atskaņotājmākslinieku ziņā.
