3. oktobris vēsturē un senās avīzēs. Ūdens no Zaķumuižas

1935. gada 3. oktobrī. Pirms 90 gadiem Rīgā gatavojās izmēģināt jauno sūkņu staciju un ūdensvadu, kam vajadzēja nodrošināt dzeramā ūdens piegādes no jaunajiem artēziskajiem urbumiem Zaķumuižas apkaimē.

Kvalitatīvs dzeramais ūdens vajadzīgā daudzumā Rīgā bija atzīts par problēmu jau 19. gadsimta beigās, bet 20. gadsimta sākumā pieaugošais iedzīvotāju skaits to saasināja vēl vairāk. Tad izveidoja urbumus un sūkņu staciju Bukultos pie Mazā Baltezera, taču 30. gadu sākumā, kad rīdzinieku prasības tuvojās 80 miljoniem litru ūdens diennaktī un centralizētā ūdensapgāde bija izplatījusies arī Pārdaugavā, ar to vairs nepietika. Nelīdzēja arī pašvaldības rīkojums sētniekiem ļaut aplaistīt ielas tikai pavisam agros rītos, kad ļaudis nav modušies un patēriņš niecīgs.

1933. gadā sākās Zaķumuižas urbumu apguve un jaunās sūkņu stacijas būve aptuveni 2,5 km no Ropažu dzelzceļa stacijas. Ūdens no sūkņu mājas pa septiņus kilometrus gariem cauruļvadiem aizceļoja līdz jau esošajām Bukultu stacijas ūdens maģistrālēm un tālāk pa kopēju cauruļvadu uz galvaspilsētas namiem. Dārgākais šajā pasākumā izrādījās čuguna ūdenscaurules 40 km kopgarumā. Latvijā tādas neražoja, un tās lēma iegādāties Francijā. Prese apgalvoja, ka caurules izmaksāšot ap miljonu latu, bet norēķināšanās ar Franciju notikšot nevis naudā, bet "Latvijas ražojumos". 1935. gada vasarā Zaķumuižas stacijas infrastruktūra bija gatava. Pirmie izmēģinājuma pieslēgumi notika 4. un 5. oktobrī, kad Rīgas pilsētas valde brīdināja iedzīvotājus par iespējamo ūdens saduļķošanos krānos. Tāpēc esot laikus jāsagādā dzeramā ūdens krājumi divām dienām. Nekādas nelaimes gan nemanīja, un novembrī sākās regulāra Zaķumuižas ūdens ieplūdināšana sistēmā. 

Katastrofa atgadījās tā paša gada 23. novembra vakarā, kad pieslēdza 705 metrus garo cauruļvadu zem Dzelzs tilta Pārdaugavas apgādei un pārsūknēšanas staciju Mūkusalas ielā. 

Sistēma strādāja ar paaugstinātu spiedienu, un vairākās vietās plīsa ūdensvadi, atstājot atsevišķus rajonus bez ūdens. Dramatiskākie notikumi risinājās Matīsa ielas galā, iepretī Matīsa kapiem, kur plīsušo maģistrāli izdevās slēgt tikai nākamajā rītā un izveidojās 15 metru diametra un vairākus metrus dziļš iegruvums. Pilsētai nodarītie zaudējumi bija ap 6000 latu lieli, taču uzsāktā izmeklēšana nekonstatēja, ka būtu bijusi kāda ļaunprātība.

"Latvijas Sargs", 1925. gada 3. oktobrī

Liepājas-Glūdas dzelzceļa būves darbi. Pirmā darbu distancē no Glūdas līdz Dobelei norit sekmīgā gaitā. Šinī 18 km garā līnijā nodarbināti ap 500 strādnieku, no kuriem 80 procenti ir latgalieši, zemes racēji. Lielākā daļa no viņiem ir pametuši lauku darbus pie apkārtnes zemturiem un pārgājuši pie iemīļotiem zemes būves darbiem, bet daudz ieradušies un vēl ierodas no Latgales tieši. Darbus viņi izved uz akorda un nopelna pāri par 6 ls dienā. Galvenā kārtā tiek strādāts pie zemes uzbēruma sliežu ceļam, kas no Glūdas stacijas jau veikts 6 km garumā.