13 °C
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris savu 99. sezonu sācis ar uzstāšanos ne tikai ārpus galvaspilsētas, bet arī valsts – publika jauno programmu vispirms sagaidīja Viļņas Kongresu zālē.
Dienu vēlāk, 2024. gada 21. septembrī, orķestris uzstājās klausītāju piepildītā auditorijā Rēzeknē – koncertzālē "Gors", un tas vienlaikus bija arī atklāšanas koncerts Tarmo Peltokoski trešajai un noslēdzošajai sezonai kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam. Pārmaiņas ir neizbēgamas, un tās notiek jau tagad. Programma visnotaļ plaša un nopietna. Tās otrajā daļā – Ralfa Vona-Viljamsa Septītā simfonija jeb "Sinfonia Antartica", pirms tam – Gustava Holsta simfoniskā svīta "Planētas", taču pašā sākumā latviešu mūzika. Par orķestra rezidējošo komponistu šajā sezonā izvēlēts Arturs Maskats, un Rēzeknes "Gorā" skanēja viņa simfoniskā partitūra "Tango" (pirmatskaņojums 2002. gadā Normunda Vaiča vadībā, kam sekojušas daudzas citas versijas Latvijā un pasaulē). Pēc vispārējā vērtējuma, Maskata "Tango" ir šedevrs, kas kļuvis laikam gan par visbiežāk atskaņoto 21. gadsimta latviešu simfoniskās mūzikas paraugu un vienu no regulārāk spēlētajiem visā repertuārā, tad nu šī bija iespēja uzzināt, kā izklausās Tarmo Peltokoski interpretācija.
Vispirms jau – šī bija interpretācija, kas pilnībā atbilda diriģenta iecerēm un vēlmēm, jo orķestris viņam sekoja ar neapšaubāmu sagatavotību, arī akustiskie šķēršļi nestājās ceļā. Pretstatā tam, ko varbūt gaida no Peltokoski, šajā interpretācijā nebija nekā īpaši eksaltēta vai kaismīga – viss izskanēja ļoti skaidri, uzsverot partitūras formveidi un instrumentācijas kvalitātes. Un šāda pieeja kopā ar relatīvi salēninātu temporitmu tad arī izcēla mūzikas vēstījuma iekšējo spriedzi un kontrastus, kur, piemēram, atšķirība starp galvenās tēmas pieteikumu Mārtiņa Circeņa klarnetes spēlē un šo pašu tēmu Kaspara Majora trombona spēlē izgaismojās vienlīdz uzskatāmi un suģestējoši. Un šāds skatījums tikai akcentēja mūzikas traģismu – sākumā dzirdamais laika skaitīšanas simbols pievērsa uzmanību ar sevišķu spēku un precizitāti, un tas nozīmē tikai vienu. Maskata "Tango" skaņurakstā ietvertā laika atskaite drīzāk gan izsaka nevis poētisku refleksiju, bet pirmo impulsu kaislībām un ciešanām, kas nebeidzamā riņķojumā turpinās no 2002. gada līdz pat pasaules galam. Skaņdarbā atainotā 2002. gada Rīga (gara acīm skatu pat pavisam konkrētu ainavu – Vecās Ģertrūdes baznīcas apkārtni naktī) kopš tā laika ir mainījusies, bet laika cilpa ar tajā iekļautajiem pārdzīvojumiem palikusi tā pati.
Turpat arī otrs jautājums – kura diriģenta interpretācija būtu vistuvākā ideālam? Ja reiz nav nekādas atšķirības starp pagātni un nākotni, labprāt dzirdētu Furtvenglera priekšnesumu. Mans minējums būtu, ka Maskata "Tango" varētu izdoties arī Nikišam, Kusevickim un Marisam Jansonam. Taču jebkurā gadījumā šis opuss pelnījis arī 21. gadsimta izcilāko diriģentu ievērību, un jādomā, ka daudz ko no tā mēs turpmākajos koncertos patiešām uzzināsim.
Gustava Holsta svīta "Planētas" Latvijā skanējusi jau komponista dzīves laikā – 1934. gada martā Alberta Koutsa vadībā. Toreiz ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra ierobežoto apjomu vien nepietika, un palīgā nāca mūziķi no operas orķestra. Tagad ir pieaudzis gan mākslinieku skaits, gan meistarība, un palīdzība no malas jāsniedz tikai vokālistiem (Rīgas Projektu kora dziedātājām un Vona-Viljamsa simfonijā arī Agneses Pauniņas soprāna balsij) un ērģelniekam Aigaram Reinim, kurš, starp citu, savulaik Holsta partitūru spēlējis pārlikumā pie Rīgas Doma ērģelēm. Te gan jāteic, ka tieši sieviešu balsu iesaiste šķita nedaudz šaubīga, bet visi pārējie priekšnesuma parametri apliecināja iepriekšminēto meistarību. Un tas arī parādīja, kādēļ tik izvērstiem un orķestrāli apjomīgiem opusiem nepieciešama nopietna koncertzāle – Rēzeknes "Gorā" tad nu beidzot varēja skaidri dzirdēt daudzslāņu dramaturģiju un atsevišķu instrumentālo grupu savijumus. Un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tieši šādos apstākļos izklausījās sevišķi pārliecinoši un krāšņi – sen nebija dzirdēta tik spoža stīginstrumentu spēle (ne tikai pirmās vijolnieces Vērles Haubrakenas vai čellistes Daces Zālītes-Zilbertes brīnišķīgajās soloepizodēs, bet arī kopumā), metāla pūšaminstrumenti turējās godam, un kur nu vēl citu mākslinieku profesionālais sniegums visa koncerta gaitā (sākot ar akordeonistu Artūru Noviku Maskata "Tango" un turpinot ar arfistēm Ievu Šablovsku un Elizabeti Gulbi angļu mūzikā).
Tātad – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sadarbība ar Tarmo Peltokoski augstā kvalitātē turpinājās arī Ralfa Vona-Viljamsa Septītās simfonijas lasījumā, kas vēlreiz vēstīja par diriģenta spējām izteiksmīgi un plastiski atveidot gan mūzikas emocionālos rakursus, gan komplicētas un vērienīgas dramaturģiskās struktūras. Tādējādi atklājās, ka Vona-Viljamsa "Sinfonia Antartica" tēlu dziļums un piepildījums ne ar ko nav sliktāks par Holsta "Planētām" – starpība vien tā, ka "Planētu" dramatiskākās norises bija koncentrētas svītas pirmajā daļā "Marss, kara nesējs", turpretī Vona-Viljamsa simfonijā traģiskais vēstījums par Roberta Skota ekspedīciju ne tikai kinematogrāfiskā uzskatāmībā, bet arī niansētā introversijā caurvija visa skaņdarba izvērsumu.
Iepriekšminētajā 1934. gadā orķestris Albertu Koutsu uzņēma simfoniskajai mūzikai nepiemērotās telpās – Latvijas Nacionālajā operā. Tad nu divkārt pazemojoši, ka 90 gadus vēlāk nekas nav mainījies – Rīgas koncertzāle joprojām nav uzcelta, un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar publiku arī savu 100. sezonu sagaidīs klejojumos pa visām Latvijas malām. Gaišā puse tam visam – Rēzeknē vai Ventspilī orķestra spēlētie opusi skanēs tādā akustiskajā telpā, kādu tie ir pelnījuši, turpretī Tarmo Peltokoski arī turpmākajās sezonās sola Latvijā atgriezties vismaz divreiz gadā.
