Andra Dzenīša klavierkoncertu jeb Pirmo Liepājas koncertu "Duālisms" ar Vestarda Šimkus solo 2011. gadā pirmatskaņoja Liepājas Simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā.

Reklāma

Pirmo simfoniju "Mīlestība ir stiprāka" 2018. gadā jau dzirdam "Lielā dzintara" ēkā, kur pie diriģenta pults Guntis Kuzma. Arī trešā opusa pirmatskaņojums notiek Liepājā – atšķirība tikai tā, ka Otro simfoniju "Silts vējš" 2022. gadā interpretē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā. Tagad, 2024. gada 14. septembrī, koncertzālē "Lielais dzintars" pienācis Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts un jauna sastapšanās ar Andra Dzenīša mūziku. Kristiana Lindberga vadībā klāt likta Žana Sibēliusa Piektā simfonija un Džona Koriljāno klarnetes koncerts, orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma šoreiz spēlē solopartiju amerikāņu meistara opusā, bet pašā sākumā – "Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija". Un pirmatskaņotā darba apakšvirsraksts – "Fantāzija par Emīla Dārziņa ne pilnībā iznīcinātā darba materiālu".

Skaņu glezna jeb simfoniskais tēlojums "Vientuļā priede" nāk no aizlaikiem, no 1904. gada, kad latviešiem vēl nebija ne pastāvīga simfoniskā orķestra, ne īpaši projektētu koncertzāļu, tikai pirmo partitūru atskaņojumi pirmo diriģentu vadībā. Četrus gadus vēlāk Emīls Dārziņš iznīcina gan "Vientuļo priedi", gan "Lirisko fantāziju", gan "Mazo svītu". Diriģents Artūrs Bobkovics paglābj orķestra balsis "Melanholiskajam valsim". Bet no "Vientuļās priedes" tā arī paliek tikai fragmenti no atsevišķām līnijām – kaut kas no abām klarnetēm, angļu raga, fagota.

Šis tematiskais materiāls arī ietverts Andra Dzenīša jaundarbā, kura pirmatskaņojums atstāja duālas izjūtas. No kompozicionālo prasmju viedokļa šeit viss būtu kārtībā – bagātīgas harmoniskās vertikāles, krāšņi un izsvērti tembrālie salikumi, pārdomāta mākslinieciskā dramaturģija. Bet kā ar pašu vēstījumu? Biju gaidījis mazāk Emīlu Dārziņu un vairāk Andri Dzenīti, taču intonāciju sfēra visbiežāk līdzinājās iepriekšminētā 1904. gada postromantismam, radot iespaidu, ka skaņdarba tematisms paņemts no tā laika komponista rakstāmgalda, no pirmajām tur pamestajām skicēm, kam tālāk būtu bijusi attīstība un turpinājums. Taču šāda ceļa te nav – tur, kur iztēlotajā oriģinālā skanētu pamata melodisms, 2024. gadā atrodas introspektīva statika. Iepriekš biju iedomājies ceļojumus komponista zemapziņā, tomēr šeit Andris Dzenītis bija piesardzīgāks. Ir tikai tas, kas ir, kopā ar saviļņojošu un sinestētisku sajūtu par pagājušā laika pasaules un mentalitātes izgaismojumu. Kas to lai zina – varbūt arī nevajadzēja neko drūmāku un dramatiskāku. Un skaidrs, ka turpmāko domu definēšanai noderētu arī "Vientuļās priedes. Falsifikācijas un epitāfijas" lasījums Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Andra Pogas vai kāda cita diriģenta versijā.

Arī Džona Koriljāno 1977. gada koncerts klarnetei un orķestrim uzskatāms par laikmetīgo mūziku – galu galā Romualda Kalsona un Paula Dambja vienaudzis, tāpat kā latviešu meistari, joprojām ir mūsu vidū. Partitūra visnotaļ sarežģīta, un ne tikai no virtuozās solopartijas viedokļa – vērienīgajā instrumentācijā arī katra no orķestra grupām īsteno atšķirīgus un vienlīdz nopietnus uzdevumus. Šajā interpretācijā līdz publikai patiešām nonāca Koriljāno kontrastainais vēstījums tā pilnvērtīgumā un precizitātē – prieks bija klausīties Gunta Kuzmas solista meistarību un spozmi, ar prieku varēja sekot līdzi ne tikai sitaminstrumentu līnijām, bet arī pārējo orķestrālo dimensiju iedzīvinājumam. Ja nu kaut kas pietrūka, tad tā bija papildu emocionālā telpa otrās daļas elēģijā – varbūt diriģenta, varbūt kopīgās koncepcijas dēļ. Un arī tas atstāj vēlēšanos Koriljāno darbu dzirdēt vēlreiz, ar mēģinājumu noskaidrot, kura latviešu klarnetista priekšnesums tad būtu vistuvākais ideālam. Varbūt Egīls Šēfers? Bet varbūt Artūrs Perts, Anna Gāgane vai Anna Marija Kubecka?

Par zviedru komponista, trombonista un diriģenta Kristiana Lindberga performanci kā piedevu koncerta pirmās daļas noslēgumā īsumā tikai piebildīšu, ka humora izjūta katram sava, taču programmas mākslinieciskā vadītāja izvēle gan izsauc skeptiskas pārdomas. Žana Sibēliusa Piektās simfonijas lasījums ar dažāda līmeņa tembrālo piepildījumu stīgu grupā un veiksmīgu sniegumu kā mežragu, tā citu pūšaminstrumentu spēlē apstiprināja iepriekšnovēroto, ka ar tādu diriģentu orķestrim klājas grūti, un simfonisko darbu interpretācijas turējās kopā tikai rūpīga mēģinājumu darba un lielas koncentrācijas rezultātā. Labi zināms, ka citās muzikālās sfērās sevi apliecinājuši mākslinieki nereti pievēršas diriģēšanai, bet tad viņi vismaz daļā gadījumu arī attīsta diriģentam nepieciešamās prasmes – taču uz Kristiana Lindberga stūrainajiem žestiem bija sāpīgi skatīties. Te nebija nekā no mūzikas plūduma, nekā no frāzējuma, līdz ar to jāsecina, ka pirmām kārtām Sibēliusa simfonijas atskaņojumā to visu realizēja orķestra mākslinieki, ka tieši viņi darīja, ko nu varēja.

Visbeidzot – kā tad ar Emīla Dārziņa "Vientuļo priedi"? Orests Silabriedis 2021. gadā rakstījis: "Jocīgā kārtā nezūd iedoma, ka "Priedes" partitūras kopija varbūt glabājas kādā Latvijas vai Somijas atvilktnē, bēniņtelpā, ierakta zemē, sazin kur." Virkne pārsteidzīgi norakstītu partitūru vēlāk patiešām atrastas – Helmera Pavasara vijoļkoncerts, Jāņa Kalniņa vijoļkoncerts un vēl, un vēl. Daudzos citos gadījumos neviens neko tā nopietni nav meklējis. Un arī attiecībā uz Emīla Dārziņa manuskriptiem skaidri redzama reālā situācija ar Latvijas muzikoloģiju. Patlaban Somijas arhīvi pārlūkoti, bet iespēju izpētīt Aleksandra Glazunova arhīvu savulaik palaida garām – arī šai ziņā tagad jāgaida Krievijas Federācijas sabrukums. Tikmēr "Vientuļā priede" paliek kā vīzija. Un atgādinājums par to, ka beidzot jāsāk meklējumi Volfganga Dārziņa Pirmajam klavierkoncertam un Marģera Zariņa klavierkoncertam arī.

Aptauja

Par kuru tēmu LASI.LV vēlētos uzzināt un lasīt vēl vairāk?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.