4.3 °C
Aktrise Ilze Vazdika nupat augusta sākumā nosvinējusi 80 gadu jubileju. Žurnāla "Mājas Viesis" žurnāliste Ilze Pētersone intervēja Ilzi Vazdiku, kura, 60 gadus pavadījusi Dailes teātrī, nu beigusi aktīvās teātra gaitas. Arī izrādes skatīties vairs neejot. ″Neinteresē. Man ir tā – kā aizgāju no darba, neko vairs negribu redzēt,″ saka Ilze Vazdika. Publicējam intervijas fragmentus.
Ne brīdi nenožēlojat, ka aizgājāt no teātra?
I. Vazdika: Nemaz. Pēdējos 11 gadus jutos pārgurusi dubultslodzes dēļ teātrī un seriālā. Darbā esmu ļoti akurāta, nepatīk kavēt un strādāju kā zirgs. Reiz pēc filmēšanas Latvijas Televīzijas studijā Zaķusalā uz trolejbusu vajadzēja iet uz Salu tiltu tāpēc, ka pie studijas tas būtu jāgaida pusotras stundas. Bija drausmīgs putenis, aizvilkos līdz pieturai, apsēdos un no bezspēka sāku raudāt.
Kovida ēnā jums izdevās klusi nozust no skatuves. Vai neviens neatrunāja, vai nesarīkoja atvadas?
Ne ar vienu par to nerunāju, vienkārši aizgāju, kad pandēmijas dēļ noņēma Jana Villema van den Bosa iestudēto Maksa Friša "Santakrusu" un man teātrī lomu vairs nebija. Izrāde būtu grandioza – kuģi sabūvēti, kostīmi sašūti, gājām jau uz ģenerālmēģinājumiem, un vienā rītā paziņoja, ka mums jādodas uz mājām un vairs nav jānāk. Režisoram bija jābrauc projām. Es jutos laimīga, ka izrādi noņēma, jo man jau bija grūtības uzkāpt un nokāpt no podesta – īstais brīdis doties projām. Pacēlu cepuri un aizgāju.
Teātrī ir prīmas un pārējās aktrises. Pie kurām sevi pieskaitāt?
Neesmu varoņlomu tēlotāja, vairāk – raksturlomu, taču manī nav godkāres, nealkstu būt uz žurnālu vākiem, nesapņoju par Annas Kareņinas lomu, jo zināju, ka tā nav man.
Biju apmierināta ar tām, kuras deva, un līdz pēdējam varēju spēlēt komēdijas.
Visgrūtāk ir tad, kad izrādē dota brīnišķīga ainiņa, kurā tev jāuznāk kā lokomotīvei, īsi un ātri viss jāizdara, jānospridzina un jāaiziet. Man tādas epizodes ir bijušas. Tikai komiķi saprot, ko tas prasa. Tāpēc Gunārs Placēns visu mūžu kliedza, ka komēdiju ir grūtāk spēlēt nekā traģēdiju.
Kā ar publiku, vai varējāt to paņemt savās rokās?
Varēju, varēju... Tas ir lielākais kaifs, kad esi tēlā un jūti, ka pārdzīvojums sasniegts tik liels, ka skatītāji ir tavās rokās un tu ar viņiem vari izrīkoties īsāku vai ilgāku brīdi. Milzīga gandarījuma sajūta, kad viņi visi ir mani!
Tad jau pēc izrādēm netrūka pielūdzēju?
Man tādu nebija, tikai cietumnieki. No cietumiem tak raksta, un es kā idiote atbildēju! Viens bija skatuves strādnieks – smuks puika, bet arī pabijis ieslodzījumā. Kādā izbraukumā abi gājām zaļumos, un viņš pēkšņi izvelk milzu dunci un saka, ka uztaisījis to cietumā. Vai tu traks!
Vēlāk tēvam uz māju no kadru daļas zvanīja mūsu čekistene – vai zināt, ar ko jūsu meita satiekas?
Kas notika ar dunci?
Viņš nocirta zaru, ar ko odus trenkāt...
Normālu pielūdzēju nav bijis. Viens, ar kuru ilgāk pināmies, nokrita no balkona un nositās. Tolaik ar viņu vairs nebiju kopā, nezinu, kāpēc tā notika. Tiem, kuri man patika, atkal es nepatiku, un tad nodomāju – eh, kad nav, nav – un turpmāk ar večiem tikai spēlējos.
