Liene Grava: Publikas izpratne par laikmetīgo deju padziļinās

Nedēļas nogalē "LNSO vasarnīca" "Muzykys festivals saimei i draugim" ceturto reizi atgriezīsies Rēzeknē un ar mūziku piepildīs Latgales vēstniecības "Gors" telpas. Kā vēsta mūziķi – kaut kas tiks gan lielākiem, gan mazākiem, gan simfoniskās, gan kamermūzikas mīļotājiem. 20. augustā paredzēta laikmetīgās dejas izrāde jauniešiem ar Riharda Zaļupes mūziku "Tīklā". Tajā būs iespējams no malas pavērot dzīvi sociālajos tīklos.

Izrāde dejas valodā paudīs stāstu par to, kā jauniešiem arvien grūtāk definēt savas personības vērtību, jo sociālo tīklu spiediens rada sajūtu, ka "nepietiek ar to, ka tu pats sev patīc". Veidotāji uzsver: "Vēl vajag pamanīties patikt arī citiem. Tas rada spriedzi un labvēlīgu augsni neskaitāmiem kompleksiem. Sociālajos tīklos ievietoju video. Neviens nespiež "patīk". Secinājums – tātad nevienam nepatīku. Tam, ko daru, nav vērtības. Pazūd jēga darīt tikai sava prieka pēc. Darīšana kļūst par ārēja novērtējuma medībām."

Izrādes galvenie varoņi ir divi jaunieši, kas mēģina iegūt šo novērtējumu. Viņi satiek "labdari", kurš abiem palīdz kļūt populāriem, taču izrādās, ka jauniegūtajam draugam ir savtīgi mērķi, un popularitātes medības aizved jauniešus pa bīstamu ceļu. Izrāde pirmo reizi tika uzvesta pagājušajā festivālā "LNSO vasarnīca" Ventspilī, tālāk sekoja arī izrāde Liepājā un tagad – "Gorā".

Pastāstīt tuvāk par izrādi un laikmetīgās dejas vērtību mūsdienās "Kultūrzīmes" lūdza izrādes "Tīklā" idejas autori horeogrāfi Lieni Gravu.

– Kā radās šī izrāde?

– Piedāvājums izveidot izrādi jauniešiem nāca pagājušās vasaras sākumā, bet laika, lai to varētu izveidot un uztaisīt, bija ļoti maz. Taču riskēju un piedāvājumu pieņēmu. Kopā izveidot dramaturģiju uzaicināju Artūru Dīci. Sākot darbu, paši sev uzdevām jautājumu, kā varētu ieinteresēt jauniešus. Sapratām, ka nepieciešams kas tāds, kas aktuāls tieši šajā brīdī, kas svarīgs mūsdienu jaunietim. Abi ar Artūru izrādes jauniešiem esam iestudējuši jau agrāk Valmieras vasaras teātra festivālā, bet tajās runājām par mūsu bērnību un atmiņām par mūsu mazotnes laiku.

Šoreiz sapratām, ka būtu svarīgi iet šodienas jauniešu ceļu un papētīt to, kas interesants viņiem. Tādēļ izdomājām, ka veidosim izrādi par "TikTok", par "Instagrammu", par sociālo tīklu lietošanu, arī par saturu, ko ievietojam sociālajos tīklos. Manuprāt, mūsdienās šajā vidē ļoti svarīgi ir izpatikt, iegūt "like" – lai citiem patiktu publicētais foto vai video.

Man pašai "TikTok" lietotnes nemaz nav, bet, gatavojot izrādi, pētījām tās saturu un sapratām, ka bieži vien publicētie materiāli ir tādi, kas pat spēj apdraudēt veselību. Protams, tas mums, izrādes veidotājiem, neliekas labi vai pareizi, tādēļ arī viens no jautājumiem, par ko runājam, – uz ko esi spējīgs, lai tavu foto vai video apskatītu iespējami daudzi, lai iegūtu "like" maksimumu. 

Runājam arī par atkārtošanu, stilīgā kopēšanu – par to, ka jaunieši neiedziļinās paši savos talantos, bet mēģina izpatikt sociālo tīklu videi.

Izrādei ir vēl viena šķautne – par neveiksmīgu pirmo mīlestību, pirmo iepazīšanos, par vilšanos cilvēkos un attiecībās. Runājam arī par savstarpējo komunikāciju, jo izrādē ir arī tāds kā čats, kurā jaunieši sarakstās. Lielākoties tie nav pilni un gari paplašināti teikumi, vairāk izmanto emodžijus un saīsinājumus, arī anglicismus, tas viss šobrīd ir diezgan aktuāli. Šī šķautne aktualizē jautājumu par valodu, kuru jaunieši lieto sarakstoties. Arī pašiem šo šķautni bija interesanti pētīt.

Katrā ziņā man ir ļoti liels prieks, ka šī izrāde skatītājus interesē. Tiešām prieks, ka to vēlas redzēt.

– Jūs kopā ar jauniešiem esat daudz strādājusi, vai viņi atsaucas kopīgiem darbiem, vai viegli ieinteresēt skatīties iestudējumus?

– Nav viegli, pēc pagājušā Valmieras festivāla pat biju nolēmusi, ka izrādes bērniem un jauniešiem vairs netaisīšu. Likās, ka esmu izsmēlusi gan sevi, gan mani interesējošās tēmas. Nevēlos kādam izpatikt, man būtiski realizēt idejas, ko esmu atradusi pati. Taču nāca šis piedāvājums un tas uzrunāja, izaicinošs likās arī īsais sagatavošanas laiks. Nevarētu gan teikt, ka izprotu un pazīstu mūsdienu jauniešus. Tiesa – 

varu iedziļināties viņu problēmās, turklāt bieži tās ir tādas pašas sajūtas, kādas bijušas arī man tīņu gados, bet nāk klāt jaunas šķautnes, jo mūsdienu jaunieši tomēr ir pavisam citādi. 

Vēlos gan uzsvērt, ka tas nav domāts sliktā nozīmē, man liekas, ka viņiem ir daudz lielāka pašpārliecinātība un iespējas.

Atceros, skatījos šo izrādi Liepājā un uztraucos par publikas reakciju, bet biju priecīgi pārsteigta, cik tā bija spraiga. Iesākumā likās, ka viņi dīdās un klusē, iespējams, ir garlaicīgi, bet tad skatītāji sāka komentēt, dzīvot līdzi, likās, ka viņi izrādi skatās gluži kā tādu seriālu. Ļoti augstu vērtēju, ka šajā vecumgrupā publika vienmēr ir godīga, viņi nebūs tie, kuri par nepatikušu izrādi teiks, ka tā patikusi: jau izrādes laikā skaidri var saprast, vai darbs tiek pieņemts vai ne. Viņi atklāti un godīgi pasaka, ko domā. Manuprāt, tā ir viena no mūsdienu jaunieša kvalitātēm. Biju tik ļoti pārsteigta par skatītāju pozitīvo reakciju, kas, protams, palīdzēja un iedvesmoja arī dejotājus uz skatuves. Tagad ļoti gaidu, kā būs Rēzeknē.

Liene Grava.

Foto: Liene Pētersone/no Lienes Gravas privātā arhīva

– Vērtīgi ir jau tas vien, ka pusaudži vispār vēlas nākt uz dejas izrādi…

– Protams, priecājos, ka viņi bija, turklāt pilna zāle! Pieļauju gan, ka Kurzemē tas bija saistīts ar "Skolas somas" projektu un droši vien skolēnu ierašanos organizēja viņu skolotāji. Dejas izrādes jau gan ir dažādas, un ļoti novērtēju, ka publika ir gatava ieraudzīt, cik deja var būt stāstoša, akrobātiska, aizraujoša, emocionāli bagāta. Mani un mūs visus ļoti iepriecināja pilnās zāles!

– Dejā spējat atdzīvināt gan mūsdienas, gan pagātni – pagājušajā gadā tapa jūsu iecerētā multimediālā izstāde un deja par komponistu Emīlu Dārziņu. Vai ar deju spējat pateikt teju visu?

– Man šķiet, vēloties atrast dejā un stāstā ko jaunu, katru gadu sevi neapzināti izaicinu, meklēju jaunus ceļus, iespējas un cilvēkus. Brīžiem savu spēku saskatu izrādē ar ļoti daudziem cilvēkiem – kā, piemēram, nesen kopā ar 70 deju ansambļa "Daiļrade" dejotājiem iestudējām folkbaleta izrādi "Cik Saules mūsos". Taču tam sekoja solo darbs par Emīlu Dārziņu, kuru izdejoja viens pats Artūrs Nīgalis. Kopā iztamborējām teju katru kustību. 

Nezinu, no kurienes nāk šīs radošās vēlmes, laikam jau to var saukt par sajūtu vai iedvesmu.

– Jūsu radītās dejas iemīļojuši skatītāji, un tās tiek augsti vērtētas arī profesionāli. Esat brīvmāksliniece un par radošo procesu runājat tik viegli – vai ar deju finansiāli dzīvot no projekta uz projektu ir viegli?

– Ir prieks, ka varu nodarboties tikai ar šo vienu profesiju – horeogrāfijas veidošanu – un, lai nopelnītu naudu, man nav jāmeklē kāds cits arods. Bet tas ir sāpīgs jautājums, jo, lai iztiktu, jāstrādā ir ļoti, ļoti daudz. Visi projekti sniedz gandarījumu, bet ne vienmēr notiek tāda enerģijas apmaiņa, kādu gribētos. Agrāk likās, ka sevi jāpierāda, bet tagad vienkārši jāturpina strādāt, jādomā radoši un nemitīgi par sevi jāatgādina. Uztaisot labi vienu darbu un pat saņemot apbalvojumu, nenozīmē, ka visas durvis ir vaļā, vienmēr ir sajūta, ka par sevi jāatgādina – es te esmu, es radu un man ļoti patīk tas, ko daru. Man ļoti patīk veidot izrādes. Arī šovasar, lai arī no darbiem esmu brīvāka, no sirds jau domāju par ko jaunu.

– Latvieši sevi sauc par dziedātāju tautu. Bet vai esam arī dejotāju tauta?

– Viennozīmīgi, to jau pierāda mūsu tautas dejas. Apbrīnoju dejotājus, kuri Dziesmu un deju svētku laikā spēja mēģināt no astoņiem rītā līdz naktij, turklāt tāpat turpināt arī nākamajā dienā. 

Apbrīnojami, ka brīvprātīgi iespējams piekrist tik milzīgai slodzei – neviens taču dejotājiem nemaksā! Tomēr cilvēki to nedarītu, ja negribētu, turklāt viņi taču to izbauda! 

Tāpēc pilnībā piekrītu, ka esam gan dziedātāji, gan dejotāji.

Protams, vēlētos, lai vairāk skatītāju būtu arī laikmetīgās dejas izrādēs. Tomēr pēdējos gados publikas izpratne par laikmetīgo deju padziļinās, tāpat arī par laikmetīgo mākslu. Tiesa, tā ir konkrēta, ne sevišķi plaša publika. Dzīvojam mazā valstī un ne vienmēr spējam piepildīt visas lielās zāles sēdvietas. Interese gan ir, jo cilvēkiem nepieciešams just un radīt. Laikmetīgā deja ir par šodienas cilvēku, par to, kas viņam svarīgs tieši šodien.

Uzziņa

Devītajā festivālā "LNSO vasarnīca" ģimenēm un jaunākajiem klausītājiem skanēs fragmenti no Pētera Čaikovska baleta "Apburtā princese"; akadēmiskās mūzikas gardēžiem un entuziastiem šogad tiek piedāvāta Štrausa, Stravinska, Šūmaņa, Brāmsa un daudzu citu mūzika. Festivālā ciemosies ekstravagantais Londonas pianists Džeimss Šerloks, savukārt pie klavierēm uz Latvijas skatuves pirmo reizi redzēsim arī LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Festivāla noslēgumā ar Tarmo Peltokoski pie diriģenta pults skanēs Riharda Štrausa simfoniskā poēma "Tā runāja Zaratustra", kuras tapšanu iedvesmoja Frīdriha Nīčes pārpasaulīgu ideju pilnais darbs "Tā runāja Zaratustra jeb Grāmata visiem un nevienam". Vēl koncertā skanēs arī Latgales komponista Jāņa Ivanova "Varavīksne" un Brāmsa "Otrais klavierkoncerts", kuru izpildīs pianists Džeimss Šerloks.