15.1 °C
Valsts akadēmiskā kora "Latvija" iedibinātā 27. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla ietvaros līdz šim notikuši trīs koncerti.
Trīs vēl priekšā – divreiz atkārtota Gruzijas Valsts kora un diriģenta Arčila Ušveridzes programma un noslēgums Antona Bruknera divsimtajā gadskārtā. Turpretī festivāla sākumā skanēja Volfganga Amadeja Mocarta un Fēliksa Mendelszona mūzika ar Ingas Šļubovskas-Kancēvičas, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un poļu diriģenta Zbigņeva Gracas līdzdalību, kam sekoja igauņu diriģenta Mika Ileojas īstenotā programma (līdzās Gustava Mālera, Perta Ūsberga, Rūdolfa Tobiasa un Tenu Kervitsa daiļrades paraugiem tā bija iespēja salīdzināt Arnolda Šēnberga partitūras "Miers virs zemes" interpretāciju ar Anastasijas Kildišas vadītā kamerkora "Ave Sol" versiju). Nupat pieminētais notikums palicis spilgtā atmiņā, un arī Garīgās mūzikas festivāls līdz šim ritējis ar nopietniem panākumiem, kas atkal apstiprinājuši Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un tā līdzgaitnieku augsto māksliniecisko līmeni.
Un tagad Rīgas Domā 2024. gada 28. augustā koncerts "Pirmatskaņojumi. Perts". Tieši pirmatskaņojumu programmas, kurām koris pievēršas gadu no gada, ir vissaistošākās un vienlaikus arī visdiskutablākās – jo ar Mocarta, Mendelszona, Bruknera un citu klasiķu darbiem profesionālā sniegumā nekas nevar aiziet greizi, bet ar jaundarbiem var būt visādi. It īpaši, ja patur prātā Tālivalža Ķeniņa (un, protams, vēl daudzu citu) formulēto atziņu, ka dažādu apdaru, aranžējumu un līdzīgas lietišķās mūzikas sfēra ar zināmām iemaņām ir pieejama daudziem, taču koncertmūziku spēj radīt reti kurš. Valsts akadēmiskais koris "Latvija", repertuāra paplašināšanā iesaistot gan avangarda autorus, gan popmūziķus, 27 gadu laikā šo nedaudz skumīgo patiesību ir apstiprinājis daudzkārt, un tā noticis arī 2024. gadā. Ar piebildi, ka pēdējā jaundarbu programma uz visa šī vēsturiskā fona vēl saucama par visnotaļ veiksmīgu, kam uzreiz seko otra atziņa – Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un tā galvenais diriģents Māris Sirmais atkal un joprojām ir teicamā radošā formā. Diriģentam raksturīgā iedziļināšanās katrā partitūrā kļuva par pamatu krāšņām un pilnskanīgām interpretācijām, par kurām katrs komponists varēja justies gandarīts, un arī Arvo Perta skaņdarbu lasījumos sevišķi spilgti izgaismojās kora dziedājuma tīrība, tembrālais piepildījums un līdzsvars, noslīpētais emociju spektrs un priekšnesuma iekšējā koncentrācija.
Arvo Perta "Da pacem Domine" un "Rīta zvaigzne" ar Henrija Poikāna mūziku turpinājumā, atkal Perts ar opusiem "Brieža sauciens" un "Nunc dimittis", un tālāk Edgara Cīruļa mūzika, vēlreiz igauņu autors un viņa motete "Kurš bija dēls...", un noslēgumā Krista Auznieka jaunrade – tāda bija programmas gaita, kur katrs skaņdarbs guva īsto vietu virzībā no meditācijām uz dramatiskāku izteiksmi un atpakaļ. No astoņu gadu laikā (2000. līdz 2007.) radītajiem Arvo Perta darbiem vislielāko saskarsmi ar garīgo vertikāli šoreiz deva tieši pirmie divi opusi, un tālāk dzirdamajās partitūrās ietvertie kontrasti šķita mazāk aktuāli, bet pieņemu, ka igauņu meistara cienītājus viņa daiļrades izlase uzrunāja viscaur. Un – vēlreiz jāsaka – īstajā vietā bija Henrija Poikāna "Meditācijas par visa gaistošo dabu" (ar pašu komponistu kora mākslinieku rindās), kas triju jaundarbu vidū atstāja visstabilāko iespaidu. Šīs meditācijas blakus Arvo Perta mūzikas plūsmām atsauca atmiņā arī Latvijas Radio kora iedzīvināto Džona Keidža partitūru stilu un estētisko pasauli, un šo divu raksturlielumu saskarsmes punktā klausītāji sastapās ar Henrija Poikāna veidoto harmoniju mirdzumu un dramaturģiskās arhitektonikas suģestiju.
Iepriekšminētā atskārsme, ka koncertmūzika tomēr nav pieejama ikkatram, arī nedaudzas dienas pēc LNSO "Vasarnīcas" noslēguma attiecināma uz Edgara Cīruļa jaunradi. Cita lieta – džeza pasaule ar tur esošajiem spēles noteikumiem, taču klasiskās mūzikas dimensijās opuss "Love Itself" līdzās nenoliedzami simpātiskām idejām un skaņurakstam vēstīja par formas jucekli un konceptuālām nesakritībām. Bez šaubām, turpat arī pārliecība, ka vokāliste Kristīne Cīrule ir Edgara Cīruļa mūzikas teicama interprete, tomēr dziedātājas solopartija, kora līnijas un Kaspara Kurdeko ar tādu iedvesmu spēlētās bungas un gongi skaņdarba gaitā gāja pārlieku atšķirīgus ceļus.
Un beigās – Krista Auznieka jaundarbs "M.", kas pirmām kārtām lika secināt, ka nepieciešama īpaša drosme, lai skaņās ietērptu vārdus no Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem. Visus slavenos trīspadsmit pantus. Otrām kārtām – drosme vajadzīga arī tam, lai rakstītu apzināti retrospektīvu un tradicionālu mūziku. Tomēr, sekojot līdzi Krista Auznieka prasmīgi radītajai mākslinieciskajai dramaturģijai, emociju valdzinājumam un gluži maģiskajām saskaņām – vērtībām, kas komponista daiļradē izpaudās arī šeit, – turpat klātesoši bija arī skeptiskāka rakstura jautājumi. Kā būtu ar kādu laikmetīgāku harmoniju – nu, kaut vai Mesiāna stilā? Vai arī ar kādu spraigāku pavērsienu? Tas taču nebūtu pretrunā ar oriģinālajām iecerēm un skaņdarba iedarbību tikai pastiprinātu. Un galu galā kāda ir šīs partitūras jēga? Kāds, lūdzu, ir darba vēstījums? Taču ne jau lētticīgs atgādinājums, piemēram, par to, ka "mīlestība ir lēnprātīga", jo tādā gadījumā tas liecinātu ne tikai par estētisku, bet arī par ētisku degradāciju.
Visbeidzot vēl kāda problēma. No 2023. gada festivālam rakstītajiem četriem opusiem vismaz Aleksandra Avrameca "Ex infinito" būtu pelnījis vēl kādu atskaņojumu, taču tas tā arī nav noticis. Andra Dzenīša "Asinsdziesma", Leona Amoliņa "Dvēseļu atgriešanās", Paula Dambja "Rīgas psalmu grāmata" – šos kādreizējos jaundarbus koncertzālēs neesmu dzirdējis nekad. Jaunas partitūras pastāvīgi parādās un pazūd, līdz ar to vēl noderīgākas šeit būtu programmas ar vērtīgāko darbu otrajiem, trešajiem un ceturtajiem atskaņojumiem.
