15.1 °C
Festivāla "LNSO vasarnīca" trešā un pēdējā diena aizritēja 2024. gada 25. augustā Rēzeknes koncertzālē "Gors" – vietā, kur, pēc paša orķestra pārliecības, mūziķus uzņem īpaši viesmīlīgi.
Ne jau velti tagad, kad sagaidīta pirmā lielā jubileja – festivāla desmitgade –, var secināt, ka piecas reizes "LNSO vasarnīca" rīkota tieši Rēzeknē, un šai sadarbībai tiek solīts turpinājums. Iepriekšējā dienā Andra Pogas vadībā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iedzīvināja Gustava Mālera Trešo simfoniju. Vēl dienu iepriekš par festivāla viesiem kļuva Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris. Bet noslēgumā divas dažādas programmas – muzikāls sapnis "Japānas pasaka" un "Simfo. Etno. Džezs".
Skaidrs, ka uzvedums "Japānas pasaka" ir sociāls projekts. Bet tāpat skaidrs, ka šim notikumam ir arī mākslinieciska vērtība. Piecpadsmit bērni un pusaudži no Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra – vispirms mēģinājumu gaitā un beigās arī publikas klātbūtnē paveikuši ļoti daudz, jo ritma grupa darbojās saskaņoti ar profesionāļiem. Un vienota muzikālā doma, vienota radošā stratēģija piemita arī izrādes pieaugušajiem autoriem – tie bija komponists Rihards Zaļupe, dramaturgs Klāvs Mellis, režisore Anna Klišāne, mākslinieks Emīls Ābele un stāstnieks Andris Keišs. Cita lieta, ka no senlaikiem nākusī japāņu pasaka "Akinosukes sapnis" ir principiāli atšķirīga no mūsdienu cilvēka priekšstatiem par pasauli, un arī šī iemesla dēļ tas pats varētu būt noticis ar manu izpratni par izrādes vēstījumu paralēli tās veidotāju oriģināliecerēm.
Līdzīgi kā iepriekšējā uzvedumā, kas radīts "LNSO vasarnīcai" – dejas izrādē "Tīklā" – , Rihards Zaļupe arī šoreiz komponējis partitūru, kas teicami iekļaujas visa inscenējuma koncepcijā. Un Raimonda Gulbja vadītais kamerorķestris prasmīgi atspoguļoja mūzikas trauslos motīvus un to savijumus plašākās līnijās – jau iepriekš zināms, ka perkusioniste Elīna Endzele un flautiste Egija Sproģe orķestra sastāvā spēj spoži nospēlēt visdažādākās solopartijas, taču šeit viņām pievienojās vēl citi mākslinieki. Protams, te var diskutēt par diriģenta lomu apmēram tādā pašā aspektā kā par Jāņa Stafecka un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sadarbību pāris stundas vēlāk – cik lielā mērā diriģents izrādījis iniciatīvu, cik lielā mērā orķestris tikai negribīgi pakļāvies. Lai kā arī būtu, rezultāts bija abos gadījumos.
Tomēr centrālais pārdomu objekts "Japānas pasakā" atkal bija cita tēma – jautājums, kāda tad īsti ir vēstījuma jēga? Vai šī pasaka domāta bērniem? Laikam ne gluži, jo elēģiskās intonācijas izrādes beigu daļā kļūst bezmaz vai par šausmu stāstu ar paralēlēm starp cilvēkiem un kukaiņiem, ar mērogu apvērsumu un jau tā traģiskās noskaņas pastiprinājumu. Ar jauniešiem adresēto dejas izrādi "Tīklā" viss bija skaidrs – vienkāršos vārdos sakot, vajag uzticēties vecākiem, paļauties uz īstajiem draugiem, un tad jau viss būs labi. Taču šeit ir pavisam kas cits. Un tā nu paliek pāri apziņa par cilvēka dzīvības trauslumu. Par viņa apziņas, saprāta un jūtu trauslumu – ka tas viss ir tikpat nedrošs kā finālā uzskatāmi parādītie tauriņa spārnu vēzieni. Apmēram tā, un vēl daudz skarbāk.
Par vērienīgo programmu "Simfo. Etno. Džezs" pirmām kārtām jāraksta līdzīgos vārdos – ir ieguldīts ļoti daudz darba, un vairākos būtiskos rakursos rezultāti neizpalika. Orķestra sniegums bija tīri pārliecinošs, un tas nozīmē, ka diriģents Jānis Stafeckis panāca īstenojumu vismaz daļai no savām vēlmēm, vokālistu iesaiste deva vēl spilgtākas sekmes (tātad panākumi bija arī šajā mākslinieciskās dramaturģijas līmenī un Rēzeknes Mūzikas vidusskolas audzēkņu pienesumā), abi lielie jaundarbi bija radīti ar Vaidas Voveres dzeju, un tas klāt pievienoja vēl vienu oriģinālu un individualizētu aspektu. Tāpat izplānots arī programmas ritējums. Viena klasiska vērtība – Jura Karlsona simfoniskā vīzija "Vakarblāzma". Viens simfoniskā etnodžeza paraugs – Edgara Cīruļa "Saites" folkloras kopai, džeza trio un orķestrim. Otra klasiska vērtība – Jāņa Ivanova "Rudens dziesma" (un tas pats trio instrumentālajam aranžējumam piešķīra neakadēmiskus vaibstus). Otrs paraugs vēl nebijušām iecerēm – Jāņa Rubika "Zem(es)apziņas" orķestrim, etnodziedātāju ansamblim un trim džeza mūziķiem. Un līdz ar to bija iemesls cerēt uz kaut ko kvalitatīvu arī kompozicionāli.
Galvenā problēma tā, ka daudzsološajā koncepcijā ātri parādījās plaisas.
Un tās acīmredzami saistītas ar to, ka tik nopietnu un novatorisku ideju realizācijā vajadzīgs tikpat nopietns komponista talants un izglītība. Tādējādi šeit uzreiz varēja dzirdēt atšķirību starp Jura Karlsona "Vakarblāzmas" formas uzbūves un orķestrācijas meistarību un Edgara Cīruļa opusu, kas iepriekšminēto parametru ziņā vairākkārt sakusa vienā lielā blāķī, un kura intonācijas pamatā ritēja ap vienu un to pašu emocionālo modu. Niansētāks izklausījās Jāņa Rubika jaundarbs, kurā iezīmējās ansambļa slāņu diferenciācija un tembru vai tematisma kontrasti – taču arī šeit labi domātās idejas bija pārāk nekonkrētas un izplūdušas.
Pianists Edgars Cīrulis, kontrabasists vai basģitārists Jānis Rubiks un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds kā džeza mākslinieki ir brīnišķīgi – arī šajā koncertā klausītājus spēja iedvesmot viņu interpretācijas lidojums. Un arī etnomūziķe Liene Skrebinska ir spoža – šeit publika sastapās gan ar izteiksmīgu un kolorītu balsi, gan ar priekšnesuma valdzinājumu un harismu. Taču turpat arī jautājums – cik liela motivācija ir strādāt pie vokālās solopartijas precīzas intonēšanas un tembrālā piepildījuma, ja jau iepriekš gandrīz droši zināms, ka Edgara Cīruļa darbs, tāpat kā Jāņa Rubika veikums, izskanēs vienu vienīgu reizi un tad ieguls arhīvā uz mūžīgiem laikiem? Atšķirībā no Jura Karlsona "Vakarblāzmas" – mainās orķestri, mainās solistes, un par šo partitūru periodiski atminas atkal un atkal. Tāda, lūk, pašreizējā situācija ar etnogrāfisko simfodžezu vai simfonisko etnodžezu – lai arī cik lielisks būtu interpretu sniegums, ar to tomēr ir par maz.
