15.1 °C
Muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa monogrāfijā par Jēkabu Graubiņu 2006. gadā atgādinājusi par pirmajiem pēckara gadiem, kad ievērojamais komponists un folklorists nācis klajā ar pētījumu "Paralēles starp latviešu un krievu tautasdziesmām".
Pirmās atsauksmes ir cildinošas, taču tad Etnogrāfijas un folkloras institūta direktors Roberts Pelše prasa vērtējumu no Latviešu folkloras krātuves izveidotājas Annas Bērzkalnes, lai viņa parādītu lojalitāti jaunajai varai un varētu turpināt darbu savā profesijā. Anna Bērzkalne raksta, ka Graubiņa veikums nekam nav derīgs – jebkādas norādes uz folkloras teicēju individuālo pienesumu tiek noraidītas kā "apnicīga māksla mākslas dēļ", bet ideja par nepieciešamību tuvāk ielūkoties folkloriskā materiāla ģenēzē sastop vienīgi izsmieklu: "Neviens pētnieks mūsdienās šādā telpā nenodarbosies ar eksperimentiem un analīzi!" No manuskripta publicēšanas izdevniecība atsakās, un drīz Jēkabu Graubiņu deportē, taču arī Annai Bērzkalnei par labu tas nenāk – viņu kā "tipisku buržuāziskās pseidozinātnes pārstāvi" atlaiž no darba gan Latvijas Universitātē, gan Folkloras institūtā, un karjera ar to arī ir galā. Tādi, lūk, velni.
2024. gada 16. augustā Tallinas ielas kvartālā notika festivālam "Sansusī" veidotā mūzikas teātra izrāde "Velni", kuras tapšanā piedalījās dramaturgs Evarts Melnalksnis, režisore Franciska Kronfota un scenogrāfe Lota Henša. No ārzemju viesmāksliniekiem uz skatuves kāpa Dāvids Ristaus un Džīna Līza Maivalde, bet no latviešiem – operdziedātāja Laura Grecka, aktieris Āris Matesovičs un multiinstrumentālists (galvenokārt klarnetists) Jēkabs Nīmanis. Izrādes mūziku radīja Alise Rancāne (viņa arī pie elektronikas pults) un Raivis Misjuns (gan kā komponists, gan kā kontrabasists). Un izrādes garais ievads ar mūsdienu ceļotāju pulciņu, kas atklāj kādas agrāko laiku folkloristes dziļi noslēptus un bīstamus pētījumus par velniem latviešu folklorā, atmiņā atsauca tieši iepriekšminēto stāstu. Taču tur visas līdzības ar totalitārisma laikmetu arī beidzas. Otrā asociācija, protams, Elmāra Seņkova režisētā Valmieras teātra izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska". Arī tādēļ, ka līdzīga spēles telpa un skatuviskais apjoms – bet arī ar scenogrāfes veikuma formālo līdzību visas paralēles šeit beidzas. Un tad, kad izvērstais ievads bija galā, turpmākajā izrādes gaitā pakāpeniski kļuva skaidrs, ka Tallinas ielas kvartāla publiku sagaida vienīgi neobligāta paspēlēšanās ar dažādām prātā ienākušām tēmām. Velni jebkādā šī jēdziena izpratnē un latviešu tautas teikas te varēja būt, varēja arī nebūt.
Šķiet, ka kopīgajā darbā pie mūzikas teātra izrādes "Velni" librets un skatuviskās ieceres bija ietekmējušas muzikālās partitūras tapšanu – un ne uz to labāko pusi, turpretī atgriezeniskā saite maz ko palīdzēja iestudējuma struktūrā, loģikā un radošo domu izvērsumā. Par ko tad ir stāsts? It kā par latviešu teikām un velna daudzveidīgā tēla uztveri mūsdienu cilvēka skatījumā un fantāzijā. Taču realitātē iestudējums izira vairākās epizodēs – izrādes dalībnieki izstāstīja un ilustrēja vienu teiku, tad otru motīvu, un tā līdz galam. Dramaturģiskā virzība šādā ceļā neradās – toties bija vairāki šķietami izaicinoši joki, kas pēdējo reizi izklausījās smieklīgi pamatskolas izlaidumā pie attiecīgas dzēruma pakāpes. Autentiska folklora, ziniet. Kāda bija iestudējuma vizuālā identitāte? Daudz kustību, spēles ar tumsu un gaismām, neiztrūkstošais videoekrāns un vairāki barokāli krāšņi un absurdi kostīmi. Trūkstot nopietnākām idejām, tas radīja iespaidu par trešās šķiras Viesturu Kairišu. Vai variācijām par Elmāra Seņkova, Lauras Grozas un Mārtiņa Eihes izrādēm.
Jāteic, ka mūzika izklausījās individuālāka. Un arī tikai līdz zināmam līmenim, jo apjomīgā aina ar Karla Marijas fon Vēbera operas "Burvju strēlnieks" citātiem uz autoru oriģinalitāti nebūt nav attiecināma. Bet citādi – šeit bija dzirdamas vairākas ārijas. Prasmīgi uzrakstītas un gana izteiksmīgas, kas radīja priekšstatu par vokālajām spējām, dotībām un varēšanu, kādu atklāja Džīna Līza Maivalde (pamatā neakadēmiskā stilā), Dāvids Ristaus (jau ar klasiski trenētu balsi) un, pāri visam, Laura Grecka. Te skanēja arī elektroniskā partitūra, kas liecināja par profesionālu pieeju un gaumes izjūtu. Sev atvēlētajā mūziķa lomā brīvi iejutās Jēkabs Nīmanis, savukārt Āris Matesovičs darīja, ko nu varēja – šādos gadījumos ar aktiera harismu vien nepietiek. Taču galvenais secinājums – arī Alise Rancāne un Raivis Misjuns ir spējīgi uz daudz ko vairāk. Viņu iepriekšējie un stilistiskā ziņā savstarpēji atšķirīgie darbi vēstījuši par mākslinieciskām idejām un kvalitātēm, kas izrādē "Velni" acīmredzot nebija nepieciešamas.
Kas no tā visa paliek pāri? Pirmkārt un galvenokārt – vienlīdz pārsteidzošā un priecējošā atziņa, ka Laura Grecka pašlaik ir teicamā vokālā formā, kas atstāj iespaidu arī uz skatuvisko veidolu, jo tieši viņa iestudējuma norisēs iekļāvās visorganiskāk. Un tas atkal aktualizē jautājumu – vai tad Laurai Greckai pietiek tikai ar Jāņa Lūsēna "Putnu operu"? Vai viņai nebūtu piemērotas arī galvenās lomas Jāņa Mediņa, Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa un Jāņa Kalniņa operās, it īpaši tagad, kad šo partitūru iestudējumos varētu vismaz pamēģināt iesaistīt arī Katrīnu Paulu Felsbergu, Etīnu Emīliju Saulīti, Anniju Kristiānu Ādamsoni un Dārtu Liepiņu? Jā, var jau iebilst, ka pietrūkst līdzvērtīgu tenoru un basu – taču arī tas ir risināms, ja vien ir vēlēšanās. Rezumējot – joprojām ceru sava mūža laikā sagaidīt uzvedumu operai "Baņuta". Un diloģijai "Uguns un nakts". Un visbeidzot – kā tur palika ar Longīna Apkalna operu "Jersika"? Vai arī – ar Lūcijas Garūtas operu "Sudrabotais putns", kuras pirmizrādi regulāri sola kopš 1938. gada?
