Domājot par režisora Gata Šmita dokumentālo filmu "Kur mājo teātris", kurā galvenokārt skatāma Jaunā Rīgas teātra (JRT) pēdējā sezona "vecajās" telpās, kas tagad, pēc septiņiem klaida gadiem, pārtapušas mūsdienīgā un ērtā mājā, vissvarīgākais šķiet pievērsties darba vēstījumam – tam, kā to uztveru (pārdomas gan grūti noturēt šīs nozīmīgās ēkas stāsta ietvaros), kā arī veikuma kontekstam.

Jāatzīmē, ka ļoti interesanta ir filmas montāža, operatora veikums u. c., faktiski katra epizode, pat īss kadru virknējums vai to paātrinājums rosina spilgtas asociācijas ar piedzīvoto, ko nevar viegli atdot tikai atmiņām, lai uzreiz pēc tam pievērstos nākamajiem impulsiem. Šajās pārdomās cenšos ierobežot sevi ar filmā saskatīto, tomēr laiku pa laikam domas aizklīst plašākos un senākos atziņu lokos, tad atgriežas, lai pēc tam atkal dotos brīvā skrējienā. Un šādi tas notiek jau ilgāku laiku pēc filmas noskatīšanās. Labi, ka tā nav veidota kā teātra darbības pārskats, pievēršoties visam, kas bijis nozīmīgs. To, šķiet, nemaz nevarētu lakoniski paveikt.

JRT man ir bijis nozīmīgs kultūrpieredzes (un tātad arī dzīves) balsts nu jau trīsdesmit gadu laikā, sākot ar negaidīto un iespaidīgo "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" (1993), spēcīgi turpinot ar "Revidentu" (2002) un "Garo dzīvi" (2003), turklāt šādu nozīmīgu izrāžu sarakstu var turpināt vēl un vēl. Varbūt teātris ir lēni, bet ne mierīgi, parasti "bliežot ar maigumu", soli pa solim gājis savrupu ceļu, regulāri samērojot ieceres ar to, kas tā skatītājiem rūp, bet nepakļaujoties virspusēji tvertām aktualitātēm? Dažkārt tas ticis kritizēts, nav vienmēr bijis uzreiz saprasts, pat iestudējumus slavējot, tomēr veidojies kā "garainis, kas veicina vārīšanos" (Imanta Ziedoņa formulējums) mūsu kultūrā.

Pusaudža gados, uzzinot par "jaunā un dusmīgā" (no šīs literatūras plūsmas autoriem, šķiet, vispazīstamākais Latvijā ir Džons Osborns, kura luga "Atskaties naidā" 2008. gadā iestudēta arī JRT) angļu literāta Alana Silito stāstu "Gargabalnieka vientulība" ("The Loneliness of the Long-Distance Runner"), sākotnēji visai dīvains šķita tā nosaukums. Nu kā garo distanču skrējējs var būt vientuļš? Skrien tik, pūlies un centies, "tev sanāks"! Stāsta galvenais tēls tiek nesamērīgi bargi sodīts par pārkāpumu, bet viņš var atgūt pieticīgu, citu respektētu stāvokli sabiedrībā, ja, pakļaujoties uzspiestai kārtībai, uzvarēs sacensībās. Tomēr gargabalnieks neļauj sevi uzpirkt, kaut tas būtu izdevīgi, izšķirīgajā skrējienā viņš apstājas pirms finiša, principiāli ļaujot uzvarēt citiem. Rīkoties citādi, nekā gaidīts, – laikam tā ir katrai patstāvīgai personībai nepieciešamā vientulība, kura stratēģiski ir nepieciešama būtiskākajiem panākumiem. Arī pašcieņai, kuru nedrīkst zaudēt.

JRT, protams, nav "likumpārkāpējs" (ja šo jēdzienu saprotam burtiski), ārēji arī ne visai dusmīgs, izņēmums ir politiskā satīra "Kārkli", ar kuru, kā redzams filmā, ansamblis atvadījās no ēkas pirms remonta uzsākšanas. Šī smeldzīgā projāmiešanas aina – ardievas uz jumta – ir emocionāli spēcīga epizode. Toreiz vēl nebija zināms, cik lēna un nemierīga būs atgriešanās gaidīšana. Teātris brīžiem gan ir ass idejās un tematikā, citkārt – saprotošāks un pat iecietīgs uztveres robežu paplašinātājs. Tā izrādes bieži pievēršas tam, par ko vēl kādā rimtākā vidē nav pieņemts runāt, jo kādam kaut kas varētu šķist politnekorekti pausts. "Latviešu mīlestības", "Pakļaušanās", "Fēliksa, Anatolija un Ilonas" vai "Vēstures izpētes komisijas" un arī citu izrāžu vēstījums un tēli, ja to uztver virspusēji, varēja aizskart, ja nav prasmes vai vēlmes iedziļināties iestudējumu būtībā. Iespējams, teātri raksturo brīvu domātāju vientulība, iespējams, ka tālredzība, intuīcija? Domājams, ka teātrim nav jābūt kā nomierinošām zālēm, kuras iemidzina "viss būs labi" ilūzijā?

Jautājums par to, "kur mājo teātris", šķietami virza domāt par ēku. Filmā var redzēt to, cik romantiski šaura, neremontēta, kaut mīļa tā ir bijusi. Tagad, ieejot "jaunajā vecajā" namā, ir saistoši atcerēties to, kur kas savulaik bijis, kas piedzīvots pie kasēm, kur bija jaukākā vieta skatītāju zālē, atsaukt atmiņā piemirsto zāli "Minūte" u. tml. Daudz kas tagad ir citādi, bet lieliski, ka bijušais nav aizmirstībā nogrimis. Toties atjauninātais, saglabājot saikni ar vēsturi, ir tagadnē un būs nākotnē.

Tomēr galvenais nav ēka, kaut filmā tā tikusi izvērsti dokumentēta. Laikam tomēr teātris vistiešāk mājo cilvēkos – režisoros, aktieros, scenogrāfos, gaismotājos, grimētājos, arī daudzos līdzdarbiniekos, kurus ikdienā ne visai pamanām. Tas mīt skatītājos, kuri ir (vai bijuši) kopā ar JRT. Filma sākotnēji rosina nostalģiskas skumjas par aizgājušo laiku un tajā bijušajiem cilvēkiem. Tā fiksē arī grūtības, ikdienas rūpestus, šādi rādot sarežģīto, ko lūkotāji dažkārt nesaskata izrāžu panākumu spozmē vai kritizēšanas pūlēs. Manās pārdomās pēc filmas noskatīšanās šo nostalģiju visai drīz nomainīja cerību perspektīva. "Ilgi un laimīgi" bijām "priekos un bēdās".

Ne vienmēr malā stāvētājam (vai pat ļaunticīgam kritizētajam) šķitusī gargabalnieku apstāšanās, iedomātā piespiedu "pauze" patiešām tāda ir. Līdz ar atgriešanās starta jaudu, kura jau jūtama, ir skaidrs, ka būs citādi. Taču pagājušais netiks izmests. Simboliski vispārinot, "Garās dzīves" sadzīve nenonāks gružkastē. Tagad ir iespējas ieskatīties jaunajos darbos, aktuālajā mākslinieku pārdomu lokā, labticīgi vērtējot teātra attīstību. Citējot JRT literārās daļas vadītāju Margaritu Ziedu: "Teātra uzdevums šodien ir humānās zonas paplašināšana un nostiprināšana." Cerīgi.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.